Joprojām atceros ainu, ko pirms pāris dienām skatīju, braucot veidot reportāžu uz kādu rajona nomales pagastu. Pie mājas pletās prāvs, šķiet, daļēji pamests un nekopts ābeļu dārzs. Koku stumbrus vēl nebija noslēpuši nedz rozīgie ziedi, nedz zaļās lapas.
Joprojām atceros ainu, ko pirms pāris dienām skatīju, braucot veidot reportāžu uz kādu rajona nomales pagastu. Pie mājas pletās prāvs, šķiet, daļēji pamests un nekopts ābeļu dārzs. Koku stumbrus vēl nebija noslēpuši nedz rozīgie ziedi, nedz zaļās lapas. Taču ābeļu rindās bija novilkta veļas aukla, un uz tās izžauti vismaz desmit balti palagi. Vai nu mājās bijušas viesības, vai saimniece pēc ziemas nolēmusi izvēdināt gultas veļas krājumus.
Par baltajiem palagiem un mūsu vēlmēm skatīt pasauli citādāk iedomājos, kad šonedēļ saņēmu kārtējo lasītāju vēstuli. Tā bija pilna nicīgas žults, pulgojumu un ar striktu prasību – noskaidrot neliešus, nosaukt vārdos un pakārt pie lielā zvana. Vēstule nebija anonīma, tajā tika skarbi kritizēti vairāki cilvēki. Ar sūtījumu vērsos pie policijas, lai noskaidrotu nelietīgos cilvēkus un nepieciešamības gadījumā viņi tiktu sodīti. Pēc divām dienām saņēmu analogu vēstuli, uz tāda paša papīra, tajā pašā rokrakstā, par tiem pašiem nelietīgajiem cilvēkiem. Tikai šoreiz vēstule jau bija parakstīta ar citu uzvārdu.
Protams, arī šo sūtījumu redakcija neatstās bez ievērības, mēģināsim izdibināt vainas, nelietības vai arī apmelojuma pakāpi. Taču man pašlaik gribas domāt par baltajiem palagiem ābeļu dārzā un pasauli, kādu mums rosina skatīt.
Mums nemitīgi piedāvā visu vērot arvien dzeltenākos toņos. Pēc divu nedēļu ilgas reklāmas kampaņas šodien klajā nāk kārtējais, jau iepriekš par izteikti dzelteno dēvētais jaunais žurnāls, kas izperināts laikraksta “Vakara Ziņas” paspārnē. Aprīļa beigās vienu tādu jauno “cepumu” – žurnālu “Patiesā Dzīve” – kioskos jau ieraudzījām. Ja reiz šādi izdevumi top, tad jau arī ir, kas tos lasa, tātad sabiedrībai tas šķiet saistoši. Vai vismaz tiek uzturēts viedoklis, ka ļaudis interesē – kas, ar ko, kur, kāpēc.
Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad kāds mūziķis lūdza uzrakstīt par viņu jebko, vienalga kādā jomā – sadzīviskā, muzikālā, pikantā. Viņam nepieciešama publicitāte, un nu jau otro mēnesi nevienā preses izdevumā nekas nav bijis rakstīts. Mūziķim vārda pieminēšana bija tik nepieciešama, ka viņš vērsās ne tikai Rīgas, bet arī rajonu preses izdevumos. Tāda nu ir sabiedrībā populāru personu sūtība – likt nemitīgi par sevi runāt. Mums atkal jābūt tiem, kuri klausās, lasa, jūsmo vai neapmierinātībā noliedz. Kaut gan patiesībā, daudzus aktierus un mūziķus personīgi pazīstot, varu apgalvot, ka nedz viņu ikdiena, darbs, nedz izklaides un intereses nav īpaši atšķirīgas.
Laikam mēs visi esam līdzīgi – ar vēlmi izpausties. Ar vairāk vai mazāk slēptu tieksmi pēc publicitātes, pēc sava vārda, viedokļa, varbūt pat fotogrāfijas ieraudzīšanas avīzē vai žurnālā. It kā jau nebūtu slikti. Vēlētos tikai, lai savās izpausmēs, īpaši par citiem vēstot, mēs biežāk atcerētos baltos palagus ābeļu dārzā. Tos saimniecei patiesi nebija kauns rādīt citiem, jo neviens taču nekar apskatei netīro veļu.
