Daudz nedomājot, pieņēmu Latvijas Jauno zemnieku kluba aicinājumu doties braucienā uz Baltkrieviju un Ukrainu, lai gūtu priekšstatu, kā dzīvo un strādā abu šo valstu lauku ļaudis.
Daudz nedomājot, pieņēmu Latvijas Jauno zemnieku kluba (JZK) aicinājumu doties braucienā uz Baltkrieviju un Ukrainu, lai gūtu priekšstatu, kā dzīvo un strādā abu šo valstu lauku ļaudis. JZK šādu maršrutu plānoja pēc pirmās ekskursijas, kas pērn bija organizēta uz Krieviju.
Lūkojas arī uz otru pusi
Kluba izpilddirektore Dace Zihmane atzīst: “Prakses vietas un semināri mums ir bijuši vairākās Rietumeiropas valstīs. Izdomājām, ka jāskatās arī uz otru – austrumu – pusi. Krievijā redzētais rosināja plānot maršrutu.”
Un tā cauri Daugavpils rajona Silenes robežkontroles punktam grupa 21. oktobrī nokļuva tuvējā kaimiņzemē Baltkrievijā. Braslavas apkaimi pašlaik ļoti iecienījuši atpūtnieki. Viņu skaits vasarā pat trīs reizes pārsniedz vietējo iedzīvotāju daudzumu, ko lēš ap 15 tūkstošiem. Pie daudzajiem ezeriem un upītēm ir jauki pavadīt laiku, šai vietai raksturīga ekoloģiski tīra vide, taču to nevar sacīt par visu Baltkrievijas teritoriju.
Mūsu pavadonis – minskietis Jurijs Akudovičs – sacīja, ka valstī pamazām sāk veidoties agrotūrisms, bet lauku sētu īpašnieki baidoties reklamēties. Kas zina, kā šīs aktivitātes var vērtēt varas struktūras.
Noturas ekstensīvā metode
Braslava pieskaitāma valsts nomalei, kas nesteidzīgi un rāmi vada dienu pēc dienas. Vietējā kolhoza jeb kooperatīva vadību uzņēmies gados jauns priekšsēdētājs. Tiekoties ar Sergeju Seļezņovu, bija jaušams viņa rezignētais noskaņojums. “Ko lai jums stāstu? Degvielas nepietiek, lai pabeigtu rudens darbus. Lini šajā gadā slikti padevās. Graudaugu ražība ap 20 centneriem no hektāra,” tā līderis. Viņš neslēpa, ka strādājošo ir par daudz – no trim simtiem pietiktu ar 50 kārtīgiem vīriem.
S. Seļezņovs uzskata, ka pašreizējā lauksaimniecības politika, ko valstī diktē no augšas, neļauj cerēt uz panākumiem. Kāda jēga audzēt kviešus, ja Braslavas zemē labāk padodas auzas un zālāji. Arī lauksaimniecības produkcijas cenas, viņaprāt, neveicina ražošanu. Samaksa par pienu gan paaugstinājusies, un tagad ir desmit santīmu kilogramā. Par to nevarot žēloties.
Latvijas JZK biedri iztaujāja braslavieti par daudzko. Kaspars Pavārs secināja, ka laukiem tiek sešas reizes mazāk slāpekļa mēslojuma tīrvielā nekā pie mums. Uz kādu ražību tad var cerēt? Mūsu sapratnei ekstensīvā saimniekošana jau ir kļuvusi neierasta. Bet Braslavas kopsaimniecībai jānotur 800 govju liels ganāmpulks, kaut gan mazāks un izkoptāks būtu izdevīgāks. Priekšsēdis uzskata, ka nozares birokrātija ir ļoti smagnēja – 30 darbinieku rajona lauksaimniecības pārvaldē, trīs reizes vairāk – šāda tipa apgabala iestādē. Ko tur runāt par Minsku – ministrija esot 12 stāvu ēka ar deviņām ieejām.
Zirdziņš joprojām liels palīgs
Baltkrievijā pa ceļiem braucam redzēju daudz zirga pajūgu. Iespējams, kaut kur Latgales rajonos “auzu motors” velk arklu un vērš zemi. Bet Braslavā to arī pamanījām. Šis zemnieka palīgs Baltkrievijā nekur nav pazudis.
Zirgi ir pat īpašs biznesa veids, ko privāti sadarbībā ar partneri, kas savulaik dzīvojis Latvijā, izmēģina arī S. Seļezņovs. Proti, valsts dažādos rajonos iepērk zirgus un sagrupē tos vienkopus fermā. Dzīvniekus baro īpaši, dodot tiem auzas un rudzus. Sākotnēji šī attiecība ir par labu auzām, pēc tam – puse pret pusi, bet noslēgumā – tikai rudzi. Graudi tiek placināti, un šādu barību Sergeja partneris Stasiks uzskata par vislabāko. Pēc iepriekšējās metodes barotus zirgus ved uz Itāliju, kur tos pērk un izmanto gaļai. Dzīvnieku uzbarošanai vajadzīgs nedaudz vairāk par mēnesi. S. Seļezņovs teica, ka ar šādu biznesu Baltkrievijā nodarbojoties divas firmas.
Nezina, kāda būs nākotne
Baltkrievijā esot aptuveni 60 kolhozu, kas saņemot īpašu labvēlību saskaņā ar Valsts prezidenta Aleksandra Lukašenko norādījumiem. Arī Braslavā, pildot viņa rīkojumu, gadā uzceļ piecas jaunas mājas, ko piešķir kolhoznieku ģimenēm. Tām nekas nav jāmaksā, tikai desmit gadu jāturpina strādāt kopsaimniecībā.
Kaimiņzemē sastaptie lauku ļaudis bija gana viesmīlīgi. Braucot mājup, ciemojāmies Grodņas apgabala Bjutiškos. Gados jauni cilvēki Ivans un Gaļina izveidojuši savu saimniecību. 80 hektāru zemes viņiem piešķirts lietošanā uz 99 gadiem, to ir tiesības mantot. Saimniece gan atzina, ka viņa nejūtas droša, vai tiešām tā būs. Ģimene pēc pašu projekta uzbūvējusi mūsdienīgu māju un iekārtojusi sētu. Tā kontrastē ar sādžas mazajām mājiņām un apkārtni.
Ivans sporta skolotāja darbu nomainījis ar lauku lietām, zivsaimniecību un medniecību. Šajā rudenī viņa dīķos jau bija pirmais loms. Karpas no 300 līdz 800 gramu smagas. Ivans uz ugunskura izvārīja īstu uhu (zivju zupa). Pusdienās piedāvāja ceptas zivis, arī citus ēdamos. Piecu litru plastmasas traukā bija pildīts pašdarīts šņabis. Stāstīja – tā esot “hļebnaja” (jāsaprot, ka no graudiem). Pirms bijām baudījuši arī “medovuju” (medus) šņabi. Šāds mielasta papildinājums šķita ikdienišķs un omulību radīja jo ātri.
Jaunie saimnieki teica, ka specializācija nav droša, labāk nodarboties ar vairākām nozarēm, tā stabilāk gūt ienākumus. Viņi aicināja jaunos fermerus braukt uz Baltkrieviju un ņemt savā pārziņā bankrotējošus kolhozus…
MTZ nezaudē popularitāti
Vairāki mūsu grupas dalībnieki ļoti vēlējās nokļūt Minskas traktoru rūpnīcā (MTZ). Izrādījās, ka tas nav tik vienkārši, jo uzņēmumā noteikta sava stingra kārtība. Minskietim Jurijam Akudovičam, kas rūpējās par mūsu grupu, vajadzēja apzināt paziņu virkni, kamēr tika dabūta atļauja.
Milzīgais uzņēmums strādā divās maiņās un gadā saražo 30 tūkstoš MTZ markas traktoru, ko pārdod ne tikai vairākām Eiropas valstīm. Arī Latvija ir aktīvo sadarbības partneru lokā. Mūsu valsts iepērk vairāk šīs tehnikas nekā, piemēram, Lietuva un Igaunija. To veicina arī Latvijas un Baltkrievijas kopuzņēmuma SIA “M.T.Z.-Serviss” darbība. Sabiedrības komercdirektore Dzintra Medvedeva sacīja, ka uzņēmums šī gada pavasarī svinēja desmit gadu jubileju. Viņa atgādināja, ka no 4. līdz 7. novembrim izstāžu kompleksā Ķīpsalā Rīgā darbojas starptautiska izstāde “Belaekspo”. Tā tiek organizēta reizi divos gados un plaši pārstāv Baltkrievijas dažādas nozares, arī lauksaimniecības mašīnbūvi.
Interesanti, ka Bauskas rajonā kopumā ir reģistrēti 1389 MTZ markas traktori, šajā gadā – 14. Mūsu grupas stiprais dzimums diskutēja par MTZ traktoriem, un katra puse pastāvēja uz savu. Gintars Bergs sprieda: “Kāpēc fermā vajadzīgs dārgs traktors? Mēs ļoti labi izmantojam “Belarusu”.” Vīrieši iekāpa MTZ jaunākā modeļa – 280 zirgspēku jaudīgā spēkrata – kabīnē.
Jaunos sūta mācīties uz ārzemēm
Veroties Ukrainas plašajos laukos, kas vai uz visām debespusēm stiepjas līdz apvārsnim, mūszemītes platības šķiet tādi pleķīši vien. Ir vēl kāda liela atšķirība – Ukrainā, tāpat kā Baltkrievijā, zemes lietas pilnībā nav sakārtotas. Īslaicīgā vizītē grūti iedziļināties tik sarežģītā jautājumā, taču saprotams, ka 2005. gadā Ukrainā oficiāli tiks atvērts zemes tirgus. Šajā sakarā gan skanēja piebilde – daudz izšķirs prezidenta vēlēšanu rezultāti…
Sastaptie ukraiņu fermeri ar smaidu sacīja: “Jautra ir mūsu zeme.” Ar to tika domāts, ka jābūt stingrai uzraudzībai, lai arī privātās struktūrās darbs ritētu bez aizķeršanās. Žitomiras apgabala fermeru organizācijas vadītāja Leonīda Mihailova spriedumi bija ļoti strikti: “Jauniešus jāsūta stažēties uz ārzemēm. Tur viņi redz, kā pielieto jaunās tehnoloģijas. Lauksaimniecības augstskolu programmas ir novecojušas, tās joprojām māca, kā nevajag strādāt.” Ar šīs sabiedriskās organizācijas starpniecību aptuveni 100 jaunu cilvēku ir mācījušies un strādājuši Eiropas valstīs, Kanādā un ASV. Stažieri savukārt dod rekomendācijas citiem censoņiem, kas vēlas apgūt zināšanas ārpus Ukrainas.
Ārvalstu uzņēmējiem ir interese par auglīgo Ukrainas zemi. Dānis Lorens Simonsens veido mūsdienīgu saimniecību, taču nespēj noklusēt, ka daudz kavēkļu ir birokrātijas dēļ. Kaut arī bija solīts mēneša laikā iekārtot gāzes vadu, tas nebija izdarīts četros mēnešos. Redzējām, kā tiek būvēta kalte, kā novāc soju. Šī ir ienesīga kultūra, un dāņu fermeris to audzē 700 hektāros. Atvadoties viņš viesiem paklusi sacīja, ka diezin vai Ukrainā otru reizi sāktu biznesu.
***
Dažas pieturvietas divās lielās zemēs nevar sniegt visaptverošu ieskatu lauku dzīvē. Taču redzētais ļauj secināt, ka līdz tādām pārmaiņām, kādas ir mūsu lauksaimniecībā, Baltkrievijai un Ukrainai vēl ejams patāls ceļš.
