Eiropas Savienība Latvijai no 2014. līdz 2020. gadam ir atvēlējusi 80 miljonus eiro, lai samazinātu bezdarbu jauniešu vidū.Lai cik skumji nebūtu, šī summa man neraisa pozitīvas emocijas. Drīzāk domas par kārtējiem vējā izmestiem miljoniem un apziņu, ka uzskatāmi tiek parādīts – izglītības sistēma nav spējīga sagatavot jauniešus darba tirgum un ekonomiskā sistēma nav spējīga viņiem šo darbu nodrošināt.Veidojot rakstu par pagājušā gada jaunajiem uzņēmumiem, pamanīju nozīmīgas atšķirības starp tiem, kas sāka darbu pirms 20 gadiem un tagad. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā jaunajiem uzņēmumiem bija vismaz kaut kāds kapitāls – instrumenti, transports, kā arī pieredzējuši speciālisti, kuri uzlaboja savas prasmes gan darbā, gan mācoties.Mūsdienu jaunajiem uzņēmumiem nav ne naudas, ne īpašumu. Vienīgā iespēja ir ņemt bankas aizņēmumus, kuru procenti un dažādi maksājumi nodokļu un nodevu veidā valsts budžetā pēc pāris gadiem šos pašus jaunos uzņēmumus «nobeidz». Turklāt neteikšu, ka vainīgi ir jaunieši, kuri nebūtu mācījušies. Lielākā daļa jauno uzņēmēju ir beiguši dažādas izglītības iestādes ar ļoti labām sekmēm, bet beigās spiesti atzīt, ka mācību iestādē apgūtais reālajā dzīvē nav noderējis.Vainot «sliktos» ārzemniekus arī nevar. Ārzemju kapitāls kādu laiku Latvijā ieplūda lielā apjomā. Ne viens vien uzņēmējs pārdeva savu biznesu un iegūto finansējumu iztērēja nevis attīstībai, bet gan notrieca izklaidēs un luksusprecēs.Latvija 20 gadu laikā ir zaudējusi kapitālu, finanses un zināšanas. Pēdējos desmit gados nav dzirdēts par jauniem un lieliem uzņēmumiem. Pat, ja kāds latvietis radītu ideju šādam uzņēmumam, kurš varētu nodarbināt simtiem cilvēku, Latvijā vairs nav nekā tāda, kas ļautu šo ideju realizēt.
