Publikācija žurnālā «Ievas stāsti» ir palīdzējusi senam Bībeles eksemplāram atrast īstos īpašniekus, teic Gailīšu pagasta iedzīvotāja Eugēnija Fūste.
Publikācija žurnālā “Ievas stāsti” ir palīdzējusi senam Bībeles eksemplāram atrast īstos īpašniekus, teic Gailīšu pagasta iedzīvotāja Eugēnija Fūste. Šis izdevums un Bībele, ko Eugēnijas dzīvesbiedrs Gunārs mantojis no savas mātes, ir ģimenes relikvijas.
Grāmatu glabā 30 gadu
Pavasarī žurnāliste no “Ievas stāstiem” veidojusi aprakstu par Fūstu ģimeni un audžubērniem. Pēc publikācijas negaidīti piezvanījusi kāda sieviete no Pāces, kura vismaz 30 gadu glabājusi Bībeli ar nezināmas sievietes uzvārdu. Tuvākajā apkaimē šis uzvārds neesot izplatīts, tomēr pēc apraksta “Ievas stāstos” grāmatas glabātājiem izdevies atrast meklējumu pareizo virzienu.
Notikumu atklāj Eugēnija: “Bībele tikusi atrasta septiņdesmitajos gados, nojaucot vecu māju, kurā savulaik dzīvojusi Gunāra mātes māsa. Cilvēki, kuri bēniņos bija uzgājuši un rūpīgi glabājuši grāmatu, pat nenojauta, ka dzīvojam vienā pagastā. Bībeles atgriešanās bija negaidīts un zīmīgs notikums. Mūs ļoti aizkustināja grāmatas atradēju smalkjūtība.”
Gunārs Fūsts nekolekcionē grāmatas vai citas lietas. Arī senos, gotu šriftā drukātos Svēto Rakstu sējumus viņš uztver nevis kā bibliogrāfiskus retumus, bet gan kā dzimtas ideālu un vērtību pārmantojamības simbolus.
Vienatnē un klusumā
Atšķirībā no daudziem vērtīgu grāmatu īpašniekiem, Gunārs Bībeli arī lasa. “No mammas mantotajam sējumam nav vāku. Visas pazīmes liecina, ka savulaik Bībele cietusi ugunsgrēkā, taču teksts ir pilnībā saglabājies. Mammīte Emma Margrieta ir dzimusi Lietuvas pierobežā – Pograničas ciemā –, iesvētīta Bauskas luterāņu baznīcā. Atceros viņas vārdus: “Dēls, kas ir sirdī, nav obligāti jānes uz baznīcu.” Arī es savas attiecības ar Dievu veidoju vienatnē un klusumā. Uzskatu, ka ticība ir pārāk intīma lieta, ko nevajadzētu publiskot. Katram cilvēkam pašam jānokļūst līdz pārliecībai par Dieva esamību. Lasīt Bībeli mani mudina iekšēja nepieciešamība. Es to nedaru tāpēc, ka krietnam kristietim ir pieņemts sākt dienu un vakarā doties pie miera ar Svēto Rakstu rindām,” pārdomās kavējas Gunārs.
Viņaprāt, lietas, kas piederējušas vistuvākajiem cilvēkiem, izstaro īpašu siltumu, ko ir neiespējami izteikt vārdos. Gunārs salīdzina Bībeles veco un jauno, Atmodas sākumā pirkto eksemplāru: “Tā vienkārši ir bieza mūslaiku grāmata plastmasas vākos, kurā Evaņģēlija teksts ir ievērojami saīsināts. Nekas jau nav pārveidots vai nodrukāts nepareizi, taču atšķirība ir jūtama. Bībeli nevar lasīt kā romānu, ir nepieciešams pārdomāt katru vārdu.”
Saruna ar sirdsapziņu
Jaunā Derība ir stāstoša, vieglāk saprotama, bet Vecajā Derībā dziļās domas ir koncentrētas līdzībās, kas šķiet pārāk sarežģītas. Uztveri apgrūtina arī fakts, ka daudzi vārdi un izteiksmes formas mūsdienu valodā vairs netiek lietotas. Šo atziņu Gunārs ilustrē ar vienkāršu piemēru: “Ja tantīte no dziļiem laukiem atbrauc uz metropoli un sāk runāt, pilsētnieki viņu nesaprot un tikai tāpēc sacītajā neiedziļinās.”
Genovefas un Gunāra vecāki bērniem mantojumā nav atstājuši antīkas mēbeles, porcelānu vai dārglietas, toties viņi klusi un nemanāmi ir palīdzējuši veidot izpratni par dzīves galvenajām vērtībām. Gunārs spriež: “Tikai noteiktā dzīves periodā cilvēku piemeklē atskārsme, ka viss laicīgais ir zūdošs. Paliek vienīgi tas, ko glabā sirds. Esmu arī sapratis, ka jēdzieni “taisnība” un “patiesība” nav ekvivalenti. Taisnība katram var būt sava, bet patiesība – tikai viena, kas nāk no Dieva. Lasot Bībeli, es bieži atgriežos pie rakstu vietām, kurās rodu sakarības ar paša dzīvi, bet tās nav gatavas atbildes vai formulas. Iedziļināšanās Svētajos Rakstos ir saruna ar sirdsapziņu.
