1947. gada pavasarī, apvienojoties septiņām laukstrādnieku ģimenēm, Bauskas apriņķa Ceraukstes pagasta Mūsas upes kreisā krasta iecirknī izveidojās lauksaimniecības artelis «Uzvara».
1947. gada pavasarī, apvienojoties septiņām laukstrādnieku ģimenēm, Bauskas apriņķa Ceraukstes pagasta Mūsas upes kreisā krasta iecirknī izveidojās lauksaimniecības artelis “Uzvara”. Vēlāk tam bija lemts kļūt par vienu no labākajām kolektīvajām saimniecībām jeb kolhoziem Latvijā.
“Sarkano baronu muiža”
Bauskas rajona kolhozs “Uzvara” bija viena no pirmajām kolektīvajām saimniecībām ne tikai Bauskas rajonā, bet arī Latvijā. Izveidotā kolhoza pārziņā sākumā bija 185 hektāri zemes, seši zirgi, trīs govis, viena kravas automašīna. Tajā gatavi strādāt bija 11 kolhoznieku. Tāds bija sākums vienai no varenākajām kolektīvajām saimniecībām Latvijā, kas latviešu trimdas izdevumos 70. un 80. gados tika saukta par “sarkano baronu muižu”. Izpētot daudzus materiālus, var secināt, ka apzīmējums “muiža” šai saimniecībai atbilda tikai pēc formas. Saturs bija pavisam cits. Tāds, kādu to atceras daudzi tagadējā Gailīšu pagasta iedzīvotāji.
Kolektivizācija Latvijā bija Staļina īstenots pasākums, kura mērķis bija sagraut privāto īpašumu laukos. Šim nolūkam kalpoja ne vien 1949. gada 25. marta izsūtīšanas, kas skāra galvenokārt lauku saimniekus un viņu ģimenes, bet arī noteiktā nodokļu un lauksaimniecības nodevu politika, kas paredzēja tādus nodokļus un nodevas, kas praktiski sagrāva individuālās zemnieku saimniecības, paverot ceļu kolektīvajai saimniekošanai. Tāds bija sākums, taču tālākais nebūt nav vērtējams tikai negatīvi, un kolhoza “Uzvara” attīstība 50. – 80. gados to pierāda.
Kurss uz lielražošanu
Pirmie saimnieciskie panākumi kolhozā “Uzvara” gūti 1950. gadā, kad, paturot “Uzvaras” vārdu, notika apvienošanās ar tuvākajām kolektīvajām saimniecībām. Togad ražas novākšanā uzvarieši pirmo reizi izmantoja labības kombainu un trīs traktorus. Toreiz kolhozs “Uzvara” pirmais Bauskas rajonā novāca labību un pabeidza rudens aršanu.
Nākamajos gados un gadu desmitos kolhoza teritorija palielinājās, pievienojot kopsaimniecību “Padomju Latvija” un padomju saimniecību “Pāce”. Sākās vērienīga saimniekošanas modernizācija un attīstīšana. Daudz tika darīts, lai izveidotu kultivētās ganības un drenāžu. Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās kolhozā “Uzvara” sākās cukurbiešu audzēšana, kas kopsaimniecībai vēlāk deva milzīgus ienākumus un slavu. “Uzvara” kļuva par Latvijas cukurbiešu audzētāju flagmani un 80. gados saražoja apmēram desmito daļu no Latvijā izaudzētajām cukurbietēm.
Kopš 50. gadu beigām “Uzvara” sāka kursu uz lielražošanu. Jau 1966. gadā kolhozā saražoja lauksaimniecības produkciju viena miljona rubļu vērtībā.
Līdztekus cukurbiešu audzēšanai “Uzvara” specializējās piena un gaļas, arī graudaugu un lopbarības ražošanā. Šajās nozarēs 70. un 80. gados uzvariešiem bija augsti sasniegumi. To nodrošināja zinātniski pamatota saimniekošana, jo kopsaimniecības speciālisti sadarbojās ar vairāk nekā desmit zinātniskās pētniecības institūtiem.
Katru gadu kolhozs “Uzvara” valstij nodeva vairākus tūkstošus tonnu graudu (1963. gadā uzvarieši uzcēla pirmo lieljaudas graudu kalti Bauskas rajonā), piena un gaļas, kā arī vairāk nekā 20 tūkstoš tonnu cukurbiešu. Izslaukums 60. – 70. gados bija vidēji ap trim tūkstošiem kilogramu piena no govs, 80. gados – četri tūkstoši kilogramu.
Augstos izslaukumus nodrošināja ne vien tas, ka 80 procentu no ganāmpulka bija tīrasiņu šķirnes govju, bet arī kvalitatīvi sagatavota lopbarība. Lopbarības cehā ražoja zāles miltus, kombinēto lopbarību, lopbarības raugu un pastu.
Saimnieciskie panākumi atspoguļojās arī kolhoznieku ienākumos. 70. gados, piemēram, vidējā darba samaksa kolhozā bija apmēram 150 rubļu mēnesī, 80. gados tā pieauga līdz 250 rubļiem mēnesī.
Neīstenoti projekti
80. gadu beigās kolhozs “Uzvara” apsaimniekoja vairāk nekā septiņi tūkstoši hektāru, no kuriem gandrīz seši tūkstoši hektāru bija lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Lai to visu apstrādātu, bija vajadzīgs vērienīgs lauksaimniecības mašīnu parks, un kopš 60. gadu beigām sākās modernas lauksaimniecības tehnikas iegāde. 80. gados “Uzvarā” bija vairāk nekā 200 kravas automašīnu, gandrīz 150 traktoru, 300 lauksaimniecības mašīnu, graudu un cukurbiešu novākšanas kombainu u. c. tehnikas.
Kopš 50. gadu vidus liela uzmanība bija pievērsta būvniecībai. Sākās pirmo kolhoznieku dzīvojamo māju celtniecība. 1958. gadā izveidoja elektrības piegādes sistēmu, 60. gados ierīkoja gāzes apgādes sistēmu. 60. gados sākās arī lauku infrastruktūras vērienīga attīstība. Tika uzbūvētas vairākas slaucamo govju fermas un cūku kompleksi, kuru neatņemama sastāvdaļa bija ražošanas procesu mehanizācija.
Vēlākajos gados pamazām labiekārtoja kolhoza centru, kā arī iecirkņu centrus Pācē, Krievgaļos u. c. Uzceltās dzīvojamās mājas un ap tām veidotā infrastruktūra bija domāta jaunu un talantīgu speciālistu piesaistīšanai. “Uzvaras” centrs pamazām veidojās par pilsētciematu. Kolhoza vadībai bija vēl vairāki grandiozi plāni, kuru realizāciju pārtrauca 80. gadu beigu pārmaiņas. Izgaisa, piemēram, plāns par trolejbusa līnijas Uzvara–Bauska ierīkošanu. Neīstenots palika arī projekts par aizsprosta un ūdenskrātuves izveidošanu uz Mūsas.
Talantīgi speciālisti
Bez tiešās lauksaimnieciskās ražošanas kolhozā bija attīstīta arī palīgražošana. Siltumnīcu kompleksi specializējās dārzeņu, puķu un vīnogu audzēšanā, 117 hektāru kolhoza zemes aizņēma augļu dārzi, kuru ražu pārstrādāja vietējais konservu cehs. Cilvēki bija nodarbināti arī palīgražošanā – kolhoza plastmasas, šūšanas un konditorejas cehos. Par sava veida palīgražošanu uzskatāma arī zirgkopība. Kolhoza šķirnes zirgu fermā 80. gados bija vairāk nekā 100 tīrasiņu zirgu. Zirgkopju izaudzētos zirgus izdevīgi pārdeva izsolēs daudzās Eiropas valstīs.
Ekonomiski spēcīgā kopsaimniecība bija vadošā Latvijas laukos. Tajā bija ieguldītas milzu investīcijas. Kolhozs “Uzvara” vairākkārt tika atzīts par Vissavienības sociālistiskās sacensības uzvarētāju, vairākkārt PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādē ieguva pirmās pakāpes diplomus un bija ierakstīts Latvijas PSR lauksaimniecības pirmrindnieku Goda grāmatā.
Kolhoza “Uzvara” panākumi nenoliedzami bija saistīti ar priekšsēdētāja Ivara Jansona vārdu, kurš kolhozu vadīja kopš 1957. gada un par savu darbu bija guvis daudzus tā laika goda nosaukumus, atzinību un apbalvojumus. Par šo spilgto personību – kādā citā rakstā. Tomēr kolhoza sasniegumi nebūtu iespējami arī bez speciālistu – agronomu, iecirkņu priekšnieku, zootehniķu, novatoru un racionalizatoru – darba. Dau dzi uzvarieši saņēmuši augstus PSRS valsts apbalvojumus – Ļeņina ordeni, Oktobra revolūcijas ordeni un Darba Sarkanā Karoga ordeni.
Atpūta un brīvais laiks
80. gadu beigās kolhoza teritorijā bija apmēram trīs tūkstoši iedzīvotāju, un par viņu veselību rūpējās pieci ārsti un vairāk nekā desmit vidējā medicīniskā personāla darbinieku.
Daudz līdzekļu kolhoza vadība ieguldīja kolhoznieku brīvā laika un atpūtas pasākumos. Kolhozā bija spēcīgi attīstīta amatiermāksla. Ar labiem panākumiem uzstājās jauktais koris, kas ieguva Tautas kora nosaukumu. Darbojās vīriešu un sieviešu vokālie ansambļi, skolēnu un jauniešu deju kopas, dramatiskais ansamblis, skolēnu pūtēju orķestris un vairāki tautas daiļamata meistaru pulciņi. Augstu profesionalitāti bija sasniedzis mākslas fotosalons “Uzvara”. 70. un 80. gados ar kolhoza vadības atbalstu sākās Zemgales zemnieku sētas un lauksaimniecības mašīnu muzeja veidošana. Lielākoties par kopsaimniecības līdzekļiem tapa sporta komplekss “Mūsa”, kas 80. gados kļuva par vienu no labākajām autosporta bāzēm bijušajā Padomju Savienībā.
