Lai radītu kaut ko jaunu, reizēm ir jānojauc vecais, lai arī sirdij tuvais. Diemžēl latvieši neatkarības gados ir aizgājuši pavisam citu ceļu. Pēc Padomju savienības sabrukuma radās izjūta, ka uzcelsim kaut ko jaunu un skaistu….Bauska,……
Bauska, manuprāt, ir klasisks piemērs. Komentāros par ļoti veca nama nojaukšanu Bauskā, Rīgas ielā, varēja lasīt, ka vajagot atjaunot vietā tādu pašu. Ekonomiska pamatojuma tam nav. Ņemot vērā modernās celtniecības tehnoloģijas, droši var atzīt, ka gandrīz visi pagājušās tūkstošgades nami ir energoneefektīvi, dārgi remontējami un grūti piemērojami mūsdienu vajadzībām. It kā vēlamies, lai mūsu uzņēmēji ir veiksmīgi, bet gribam, lai viņi strādā ēkās, kuras dārgi izmaksā.
Vērojot ļaudis, kas šādos namos dzīvo, man rodas izjūta, ka viņi ar savu dzīvi maksā par kādiem mītiskiem senču grēkiem – tajos bieži nav ērtību, ziemā auksti. Patiesībā būtu jāpiedomā, vai ļaut kādam atjaunot vecos, pussabrukušos graustus, nevis likt to darīt.
Bijušā rajona teritorijā tagad ir daži muzeji, kas ikvienam ļauj iegūt priekšstatu par mūsu vēsturi – Bauskas pils, Rātsnams, Rundāles pils un Ausekļu dzirnavas. Pievienojot baznīcas un dažus muzejus – pilnīgi pietiekami. Viss pārējais ir kaitīgs balasts.
Daudzi jaunieši dodas prom no Latvijas, sakot, ka šeit nav nākotnes cerību. Kur tās radīsies, ja latvieši domā nevis par ekonomikas attīstību, bet gan par katra grausta saglabāšanu? Vēsture pāri visam bija svarīga neatkarības atgūšanas brīdī, bet tagad šāda domāšana ir kaitīga. Jādomā nevis par graustiem, bet gan par cilvēkiem.
