Cilvēcīgas, arī profesionālas ziņkāres, ne apzinīga pienākuma motivēts, vakar, 1. martā, izpildīju savu pilsoņa pienākumu un saskaitījos. Tas nebija viegli, jo interneta vietne tautasskaitisana.lv strādāja kaitinoši lēni….
Pieņemot, ka jebkura jaunuma iepazīšana sākas ar pirmo «klikšķi», atzīšos, tautas skaitīšana ar savu pirmo uzrunāšanu radīja nepatīkamu efektu. Centrālās statistikas pārvaldes atsūtītā vēstule raisīja negatīvas emocijas par iestādi un tās sagatavoto informāciju. Vispirms jau ar to, ka pastkastītē atradu divas vēstules. Tas liek domāt, ka kļūdījies piegādātājs, vēstuļu nodrukāts pārpārēm vai arī tur, kur pastniekam nokļūt grūtāk, šis informatīvais sūtījums tā arī nenonāks.
Vislielāko nepatiku pret procesu radīja valsts iestādes vēstulē oficiāli apstiprinātais divkopienu sabiedrības pastāvēšanas fakts, visu man vēstījamo rakstot latviešu un krievu valodā. Kāpēc ne angļu, vācu vai līvu? Kāpēc man jāiesaistās tādas iestādes organizētā procesā, kas savā būtībā noliedz Latvijas Republikas kā vienotas valsts ideju?
Apzinoties tautas skaitīšanas nozīmi valsts, arī visas Eiropas kopainas izzināšanai, neloģiski šķiet veicamā darba tempi. Divu miljonu Latvijā dzīvojošo pilnīgai un galīgai datu apkopošanai nepieciešami divi gadi. Cik ilgi tad, piemēram, Vācijā skaitīs savus 82 miljonus iedzīvotāju?
