To visvairāk varētu attiecināt uz tiem 90
tūkstošiem ekonomiski aktīvo lauku saimniecību, kuru apsaimniekojamā
zemes platība nepārsniedz 10
ha.
Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu
zemnieki, kuri
neko daudz nezina ne par LOSPu,…
Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu
zemnieki, kuri
neko daudz nezina ne par LOSPu, ne par Zemnieku Saeimu, valstī
lielākajām lauksaimnieku interešu
pārstāvētājām un
aizstāvētājām. Lielākā
daļu
informācijas šie
lauksaimnieki iegūst no televīzijas un
avīzēm. Taču tās nesniedz vispusīgu ainu par lauksaimniekus
interesējošām lietām, jo katrs mēdijs pārstāv kāda ekonomiska vai
politiska spēka intereses.
Daudzās lauku
saimniecībās valda neziņa un
pesimisms. To
īpašnieki bieži vien nav informēti par jau esošajiem veiksmīgi
darbojošiem kooperatīviem, kādu Latvijā
jau ir pietiekoši
daudz – to skaits jau
pārsniedz
60.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis,
ka “Kooperācija ir nabadzības meita un
pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces
patiesību nezina un neizprot
daudzi
naturālo saimniecību
pārstāvji.
Atslēgas
vārdi zemnieku pārticībai ir – izdevīga savas
produkcijas realizācija. Ar retiem izņēmumiem ne
tikai mazajām, bet arī lielajām saimniecībām tas nav iespējams, jo
visi tirdzniecības tīkli un veikali ar retiem izņēmumiem pieder
nevis lauksaimnieku kooperācijai, bet privātiem „investoriem”,
kurus interesē lētāk iepirkt un dārgāk pārdot lauksaimnieku
saražoto produkciju. Zemnieku peļņa viņus neinteresē, jo atvērtais
globālais tirgus, ļaus gan tigotājiem, gan pārstrādātājiem iepirkt
vajadzīgo preci
ārvalstīs.
Šovasar biju
Stokholmā un kārtējo reizi pārliecinājos, ka Zviedrijas zemniekiem
nav jārisina tādas problēmas par savas produkcijas noietu kā
latviešu zemniekam. Visa lauksaimnieku produkcija tiek realizēta
zviedru zemnieku kooperācijai piederošos veikalu tīklos. Pēdējos
gadus nav arī dzirdēts par kaut kādiem zviedru zemnieku protestiem.
Zviedrijā visa ražošanas ķēdīte pieder lauksaimniekiem, sākot ar
pašu lauksaimniecisko ražošanu, pārstrādājot to kooperatīviem
piederošajās ražotnēs un tirgojot tiem piederošā veikalu tīklā. Arī
apdrošināšana un daļa banku pakārtoti pieder
lauksaimniekiem.
Kā panākt šādu
lauksaimnieku „paradīzi” arī
Latvijā?
Par
statūtsabiedrībām un lielsaimniecībām uztraucās esošās
lauksaimnieku organizācijas. Viņu darbība galvenokārt ir vērsta uz
lielāku maksājumu panākšanu no Latvijas un ES un protams arī daudzo
birokrātisko šķēršļu novākšana. Taču pastāv diezgan liela plaisa
saimniekošanas līmenī starp dažādām saimniecībām. Un tam
noteicošais nav saimniecību lielums, bet galvenokārt tīri
subjektīvi
apsvērumi.
Tātad, kas
trūkst ne visai veiksmīgi saimniekojošiem
lauksaimniekiem?
Pirmkārt
– jaunas idejas un
cerība.
Otrkārt
– uzņēmība, neatlaidība un
pacietība.
Treškārt
– savstarpējs godīgums,
solidaritāte.
Bez šīm
lietām kooperēšanās nav iespējama, jo vienmēr atradīsies kāds
„gudrinieks”, kas savu preci pārdos uzpircējam naktstirgū nevis
savam kooperatīvam. Šī īstermiņa domāšana, un ne tikai bijušā
ministra M.Rozes vaina ir tā, ka Latvijā nav savas
cukurrūpniecības.
Līdzigi
notikumi norisinājās arī pēc piena kombinātu un gaļas kombinātu
privatizācijas. Sākumā daudzos no šiem uzņēmumiem kontrolpakete
piederēja zemniekiem vai viņu veidotiem kooperatīviem. Tagad atgūt
pazaudēto ir daudz grūtāk, bet ne
neiespējami.
Tāpēc aicinu
visus lauksaimniekus, gan lielākus, gan mazākus vērsties esošajās
lauksaimnieku sabiedriskajās un kooperatīvajās organīzācijās un
nākt ar saviem priekšlikumiem, lai beidzot lauksaimnieki tiktu pie
sev piederoša lielveikalu
tīkla.
Konkrēts darbs pie tā jau ir sācies.
Ar tā sākumu Jūs variet iepazīties šeit: http://koop2.blogspot.com/
