Kā palīdzēt cilvēkam, ja viņš to nevēlas?
Pensionāre Šodien bija tā
laimīgi-nelaimīgā diena, kad Velga saņēma Lēmumu no VSAA par vecuma
pensijas piešķiršanu. Velga uzmanīgi izlasīja papīru, viņa, kā
bijusī grāmatvede, pārbaudīja…
Normal 0
false
false
false
MicrosoftInternetExplorer4
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm
5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt; font-family:”Times New Roman”;
mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400;
mso-bidi-language:#0400;}
Pensionāre
Šodien bija tā
laimīgi-nelaimīgā diena, kad Velga saņēma Lēmumu no VSAA par vecuma
pensijas piešķiršanu. Velga uzmanīgi izlasīja papīru, viņa, kā
bijusī grāmatvede, pārbaudīja katru sīku cipariņu, katru frāzi.
Kaut kas nelika viņu mierā. Par 50 darba stāža gadiem (nerēķinot
tos gadus, kad viņa strādāja divas un pat trīs slodzes) valsts
viņai aprēķināja 225 latus. Aizdomīga likās frāze:”Vidējais mūža
ilgums, par kuru aprēķināta pensija, ir 19,8
gadi”. Tātad jau bija izlemts, ka viņa
nodzīvos apmēram 20 gadus nabaga
maizē.
Viņa paņēma papīra lapu uzvilka
līniju, kura sadalīja lappusi divās daļās. Vienā pusē uzrakstīja –
Drīkst/ Debets, otrā – Aizliegts/Kredīts. Atsevišķi viņa
pierakstīja teikumu:”Katru mēnesi bērēm jāatliek 10 lati.” Pie
aizliegumiem viņa pierakstīja – stingri aizliegts pirkt drēbes,
apmeklēt drēbju veikalus. Jāekonomē ūdens, izvannojoties, ūdens
jālej tualetē, Jāekonomē elektrība, jāizgriež 4 vai 5 lampiņas,
Veļu var negludināt, būs kārtīga ekonomija, Par ēdienu gan
jāpadomā, tagad tā gatavo, piemēram, maizi, ka viņa sapelē jau
otrajā dienā. Labi, būs laiks, nāks padoms. Aizliegts pirkt vairāk
par vienu paciņu kafijas mēnesī. Atteikties no piena, jo piens
vecam cilvēkam ir kaitīgs.
Sadaļā „Drīkst”
Velga pierakstīja – 1. apmeklēt bibliotēku, 2. nopirkt velosipēdu,
3. apmeklēt koncertus un izstādes, par kuriem nav jāmaksā. Nu ko!
Cik daudz meitenei vajag?
Pie durvīm
pieklauvēja. Atnāca draudzenes, bijušās kolēģes, dažas kaimiņienes.
Ballēties, tad ballēties. Sievietes ātri saklāja galdu, sagrieza
salātiņus. Galds bija pilns kā viņas dzīve.
Dāmas jautri čaloja. Velga rūpīgi klausījās,
Varbūt kāds draudzeņu padoms noderēs?
Elza lielīgi paziņoja, ka tokai aizejot
pensijā, viņa sajuta dzīves garšu. Velga rūgti pasmaidīja. Tā
dzīves garša garšoja un smaržoja pēc zemes, mēsliem, stādīšanas,
ravēšanas u ražas novākšanas. Jā, ja veselība turas un visi kauli
veseli varētu paņemt kādu dobīti no Elzas. Vismaz būtu kāds zaļums,
ko kostei klāt pielikt. Bet Velgai bija trausli kauli, pēdējo divu
gadu laikā viņai bija divas reizes lauzti
kauli, sākot no rokas, beidzot ar mugurkaula.
Špiediens arī bija tuvu kritiskajam 190/100 un nelīdzēja nekādas
zāles.
Lienīte, mīļa, jauka 70 gadus veca
blondīne atklāja noslēpumu (it kā viņas tos noslēpumus nezinātu!).
„Mīļās, dāmas! Pēc 60 es sapratu, kas ir mīlestība. Visas iesmējās,
bet ne ļauni, Lienīte visu mūžu meklēja mīlestību, bija 4 reize
oficiāli precējusies un kādas 4 reizes – dzīvoja mīlestībā bez
valsts akcepta. Jāsaka gan, tie mīlētāji ātri aiztinās, paņemot
līdzi pa kādam vērtīgam suvenīram. Bet Lienīte tikai par mīlestību
spēja runāt.
Piecēlās Zaiga un
parupjā, nosmēķētā balsī, noskandēja:”Dāma, iedzersim par pensiju,
par pensijas vecumu, par to, lai mūsu iespējas sakrīt ar mūsu
vēlmēm!!!” Kādas tad vēlmes drīkst atļauties Latvijas pensionārs?
Nebāzties ārā no savām šaurām aliņām. Klusēt un uzklausīt citus. Un
kā teica viens deputāts:”Turēt muti!”
Jaukās dāmas ēda, dzēra, sarunājās par
niekiem.
Laima stāstīja, ka viņa, dziedot
korī, jūtas laimīga. Varbūt viņai taisnība, dienas aizņemtas,
teksti jākaļ galvā.
Dacīte stāstīja, ka viņa
sapņo par ceļojumu ar baltu kuģi pa jūru, esot jau gandrīz naudīņu
sakrājusi, atlikuši kādi 90 lati. Dacīte piecēlās, pacēla vīna
glāzi un spalgā balstiņā sāka dziedāt krieviski:”Ah belij teplohod,
begušjaja volna, nesi meņa, ņesi meņa….Na teplohode muzika
igrajet, a ja odna stoju na beregu, a ja stoju i serdce zamirajet i
ničego podelatj ņe mogu…” Dāmas gan piedziedāja, gan smējās, gan
sačukstējās. Beidzot Zaiga teica: „Mīlulīt, aizbrauc tu vienu
reizu no centra līdz Majoriem. Un būs Tev
ceļojumu ceļojums! Un ar baltu kuģi!”
Tad draudzenes sāka izklīst, citai mazbērni,
citai jauna kopjama 60 gadīga mīlestība, citai suns, citai kaķis,
citai kora repetīcija.
Velga novāca traukus,
nomazgāja, salika plauktos. Nolēma uzslaucīt ar mitru lupatu
grīdu.
Nu māja sakārtota, tagad tikai
jāsakārto domas un jāiet gulēt.
Velga piecēlās,
lai ietu uz istabu, bet kāja paslīdēja, viņa nokrita, laikam
kārtējo reizi salauza gūžas kaulu. Stipri sāpēja. Cēlās spiediens –
sāpēja galva, pulsēja deniņos. Vilma pārklājās aukstiem sviedriem,
sirdz pukstēja arvien lēnāk, lēnāk. Viņa centās gulēt mierīgi, bet
spēki palēnām atstāja viņu. Velga pasmaidīja:”Re kā! Valstij būs
ietaupījums! Un draudzenēm būs iemesls atkal sanākt, atcerēties
aizgājieju.”
Jā, viņa tiko sāka
dzīvot brīvu dzīvi. Nebija gan ilga viņas brīvība. Viņa atcerējās
dziesmiņu no Hugo Diega repertuāra:”Trīs runči kādā krogā par dzīvi
maļ un maļ, bet pienāk jaunais runčuks un saka, Runči,
čau! Jums nav, kas Jums reiz bijis, Man ir, kas Jums
vairs nav!!!” Velga vārgi pasmaidīja un nočukstēja:”Skaista ir
jaunība, skaista ir jaunība, tā nenāks vairs!”
Pēc trim stundām atnāca vedekla, nopūtās,
atkal izdevumi krīzes laikā. Gan jau Velgai būs kādi ietaupījumi?
Izturēsim, izdzīvosim.
