Ko jūtam nēs, kad aiziet tuvs
cilvēks?Ko jūt viņš, aizejot?
Smilšu
pulkstenis Aivars gulēja pie atvērtā loga un viegli
drebinājās. Viņam sala. Bet logu viņš nelūdza aizvērt, jo tā mazāk
juta sāpes. Sāpes neatstāja viņu ne uz…
…
Normal 0
false
false
false
MicrosoftInternetExplorer4
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm
5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt; font-family:”Times New Roman”;
mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400;
mso-bidi-language:#0400;}
Smilšu
pulkstenis
Aivars gulēja pie atvērtā loga un viegli
drebinājās. Viņam sala. Bet logu viņš nelūdza aizvērt, jo tā mazāk
juta sāpes.
Sāpes neatstāja viņu ne uz mirkli. Kādas
tik viņas nebija? Gan graizošas, gan zāģējošas, gan griezīgas, gan
bungojošas visās iespējamās šūnās.
Aivars mēģināja
atsaukt domās kaut vienu gaišu brīdi. Brīdi, kad sāpju vēl nebija.
Bet nebija spēka, jo sāpes plosīja viņa ķermeni un neatstājās ne uz
mirkli.
Kā tas gadījās, ka viņš saslima? Aivars
neatcerējās. Pēkšņi vienu dienu sagrieza kuņģi. Aizejot pie ārsta,
dakterīte nolēma, ka viņam ir kuņģa čūla. Bet sāpes nerima jau otro
mēnesi sāpēja.
Nespējot paciest sāpes Aivars pats uz
savu roku aizbrauca uz Stradiņiem. Viņam kā labam virpotājam bija
saglabājušies daži svarīgi “blati”. Kad viņš
izgāja visas iespējamās analīzes, ārstu konsīlija secinājums bija
graujošs – aizkuņģa dziedzera vēzis 4.stadijā.
Sākumā
sieva viņu kopā, iešļircināja visas nepieciešamās zāles. Bet viņai
bija darbs, trīsgadīgs dēliņš Jancis, lopi, dārzs. Aivars ar bažām
vēroja, ka sieviņa gandrīz neguļ un lēnām sadeg. Viņa Maijiņa
nesūdzējās, neraudāja un arī klusēja. Tikai vienu reizi neizturēja,
piegāja pie Aivara un izdvesa tikai vienu teikumu:”Aivar,
esi slimojis gana, beidz, saņemies! Domām taču ir pozitīvs spēks.
Saņemies!” Nākošajā dienā Aivars izsauca ātros, lai
aizved uz slimnīcu.
Sāpes ar katru mirkli pieauga. Nu
vairs nevarēja noteikt, kur viņas sākas, kur beidzās. Līdz medmāsas
atnākšanai palika tieši pusstunda. Aivars ar vārgu, gandrīz
caurspīdīgu roku pacēla lielo smilšu pulksteni un apgrieza to.
Darbs prasīja milzīgas, pārcilvēciskas pūles, viņš nogura, atkrita
uz spilveniem. Aivars sāka vērot, kā smilšu graudiņi krita lejup.
Aivars zināja, ka tikko pēdējas smilšu graudiņš sasniegs beigas,
atnāks medmāsa un izglābs viņu no sāpēm. Tad varēs sakārtot domas,
uzrakstīt dažas vēstulītes dēlam, atnāks ciemiņi, daži draugi,
sievasmāte, sieviņa ar dēliņu. Tās divas – trīs stundas viņš
iemīlēja. Jo šajā nedzīvē vairs nebija nekā.
Smilšu
graudiņi tecēja nesteidzīgi. Aivars atcerējās, kā viņa Maija
nopirka šo smilšu pulksteni kādā no lombardiem, viņi pat
sastrīdējās. Bet nu šis pulkstenis pagarināja viņa dzīvi tieši par
pusstundu.
Smilšu graudiņu palika aizvien mazāk. Nu jau
pēdējie divi krita lejā.
Māsiņa nenāca. Viņai šodien
bērnam bija 4. dzimšanas diena, vajadzēja sagatavoties, nopirkt
kūku, kādu dāvaniņu. Viņa nokavēja tikai 20 minūtes, gandrīz
“akadēmiskās 15 minūtes” un vēl mazliet.
Aivara sirds sitās arvien lēnāk. Elpa kļuva raustīta, viegla,
līdz aprima. Sāpes, kā viņam sāpēja!. Beidzot viņam likās, ka sirds
uzsprāgst no sāpēm. Nu tas ir viss. Beidzot ķermenis vairs nejuta
sāpes, bet nejuta arī dzīvi.
Medmāsa ienāca palātā.
Paskatījās uz sirdzēju. Uzreiz visu saprata. Tagad viņai kādu brīdi
vajadzēs sarakstīt dokumentus, izsaukt ārstējošo dakteri.
Rutīna.
Viņa piegāja pie smilšu pulksteņa, ar drošu
roku pacēla un apgrieza.
Dzīve turpinās. Dzīvei jāturpinās.
