Vai mē izvēlamies vientulību, vai tā ir tikai pacietība?
Vientulība Alīda gaidīja
krāvējus, kuri viņu ar iedzīvi pārvedīs uz sociālās mājas
vienistabas dzīvoklīti. Dzīve
paskrēja garām. Viņa pēc vidusskolas pabeigšanas
iestājās RTU……
Normal 0
false
false
false
MicrosoftInternetExplorer4
/* Style Definitions */
table.MsoNormalTable {mso-style-name:”Table Normal”;
mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0;
mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:””; mso-padding-alt:0cm
5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm;
mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan;
font-size:10.0pt; font-family:”Times New Roman”;
mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400;
mso-bidi-language:#0400;}
Vientulība
Alīda gaidīja
krāvējus, kuri viņu ar iedzīvi pārvedīs uz sociālās mājas
vienistabas dzīvoklīti.
Dzīve
paskrēja garām. Viņa pēc vidusskolas pabeigšanas
iestājās RTU ķīmijas fakultātē. Mācījās, strādāja par laboranti
turpat institūtā. Pabeidza institūtu. Aizstāvēja 4 disertācijas.
Strādāja par mācībspēku institūtā, pasniedza organisko ķīmiju.
Strādāja organiskajā institūtā. Pēc gada
viņu nozīmēja par laboratorijas vadītāju. Pētījumi
bija tik spoži, saistoši, interesanti, ka viņai nācās iekārtot sev
dīvāniņu laboratorijas pieliekamajā. Savā divistabu dzīvoklī Rīgas
centrā viņa parādījās reti, kaimiņus nepazina. Pēc dažiem spilgtiem
atklājumiem laboratorijai uzlika slepenības zīmogu. Bieži
laboratoriju apmeklēja dažāda ranga kara kungi, kuriem no pamatiem
vajadzēja skaidrot, kas šis par preparātu, kā iedarbojas uz pelēm,
varbūtējās pielietošanas iespējas klīniskajos pētījumu uz
cilvēkiem. Darbā pagāja viss mūžs.
Un tagad viņa, nopelniem bagātā zinātniece,
pārvāksies uz dzīvi nabagmājā.
Aizvien retāk
viņu apmeklēja viņas studenti, arī vairs nekādi jaunie. Ar
kaimiņiem viņa nesarunājās. Pensija par garo
darba mūžu nožēlojamie 89 lati. Dzīvokļa uzturēšanu
apmaksāt viņa nespēja, krājās parādi.
Kad atnāca skaļa un parupja sociālā
darbiniece, lai pierunātu viņu pārcelties uz sociālo māju, Alīda
piekrita. Nebija jau citas izejas.
Savos 85 gados viņa izskatījās cienījami,
nebija aptaukusi, kā daža laba. Drēbes viņai bija izmeklētas, labi
stāvēja, labi piestāvēja. Reizi mēnesī viņa apmeklēja teātri, pēc
tam dzīvoja pusbadā. Nekā lieka. Visu mūžu viņa atturējās no
kārdinājumiem. Televīzora viņai nebija. Vienīgais draugs – vecais
Vefiņš, bet tagad arī viņš neņēma tos jaunos
FM viļņus. Grāmatu viņai bija daudz. Tagad tās stāvēja
kastēs sapakotas. No traukiem viņa gan daudz neko nepakoja : 2
krūzītes, pāris šķīvju, vēl šo to. Cik viņai līdz mūža galam
vajadzēs? Redze bija stipri sabojājusies, grāmatas lasīt viņa vairs
nevarēja. Bet ar cilvēkiem sadzīvot un saprasties
nemācēja.
Alīda piecēlās, apstaigāja dzīvokli.
Viņa atrada slepeno sainīti. Slepenā un bīstamā preparāta pudelīti.
Kādreiz, kad vajadzēja iznīcināt, roka nepacēlās. Nu ko, tagad
noderēs.
Atbrauca traktors, krāvēji nesa lejā
un salika uz tā norādītās mantas.
Pie durvīm pieklauvēja. Tās bija sarunātās
kaimiņienes. Alīda viņām apsolīja atdot visu, kas viņai nebūs
vajadzīgs.
Pēc brīža dzīvoklis bija tukšs. Kā
viņas dzīve. Laikam jau viņa bija izvēlējusies neīstās vērtības.
Viena.
Ieskrēja kaimiņiene Nataša, iebāza
viņai rokās saņurcītu 50 latu papīrīti, nokliedzās:”I neceri, es
atpakaļ neņemšu!”
Ienāca krāvējs. Laiks
doties. Alīda nopūtās. Asaras aizmigloja acis.
Jaunaja dzīvoklīti viņa kārtoja savu iedzīvi,
klusēja un domāja.
Pie durvīm pieklauvēja,
ienāca sociālās mājas komendante, parupja sieviete, vajadzēja
aizpildīt kādas tur anketas, parakstīt dokumentus, atdot pasi
pierakstīšanai.
Alīda jutās kā
cietumā.
Nākamāja dienā pie viņas ciemojās 4
bēdu māsas: divas pensionētas skolotājas, bijusī medmāsa un bijūsī
balerīna (nodzērusies gan, visu savu skaistumu
un veiklību zaudējusi). Tā bija vietējā Dāmu komiteja.
Vecās kundzes skaļi čaloja, izprašņāja par dzīvi, par radiem.
Beigās, atbildes nesaņēmušas, izklīda pa savām istabiņām.
Alīda nobrauca ar liftu uz pirmo stāvu.
Dežurante, nežēlīgi rupja, nobrēcās:”Kas Tu tāda? Kā te staigā vēlu
vakarā? Ej gulēt!” Uz ko Alīda mierīgi ar cieņu atbildēja, ka viņa
vakar tik pārvākusies, tik vēls nemaz neesot un viņai jāaiziet uz
veikalu nopirkt ko ēdamu. Viņa lēni un cienīgi gāja
uz izeju, bet dežurantes būrkšķi sadzirdēja
gan:”Bariņa našlas!”
Alīda aizgāja uz tuvējo
veikaliņu, nopirka maizi, pienu, kafiju, sieru. Padomāja un nopirka
tāfelīti melnās šokolādes.
Viņa uzbrauca
ar liftu savā 4. stāvā, atslēdza dzīvokli, iegāja. Nolika pirkumus
uz galda. Sienas skaļumu neaizturēja. Vienā puse kaimiņiem kliedza
televīzors krievu valodā, otrā – latviešu. Laikam kurli tie vecīši,
nodomāja Alīda.
Viņa uzlika vārīties
tējkannu kafijai, sadalīja šokolādi. Domas jaucās pa galvu melnas,
rūgtas. Viņai nepatika sociālajā mājā. Un
nepatiks nekad.
Uzvārījusi kafiju, viņa
atrada slepeno pudelīti. Piecēlās, atvera durvis, lai nav
jālauž.
Apsēdās, izdzēra pusi
no pudelītes satura. Uzkoda šokolādi, uzdzēra virsu
melnu, rūgtu kafiju. Lai Dievs man piedod.
Alīda apgūlās uz dīvāna, sasedzās ar pledu un
gaidīja. Viņa pacietīga gaidīja savu pēdējo stundu.
