Bija 1991. gada 13. janvāris. Neierastā laikā – svētdienā septiņos no rīta – dzīvoklī iezvanījās telefons. Baušķeniece Baiba Tormane aicināja nekavējoties ieslēgt televizoru. Iepriekšējā naktī Viļņā pie televīzijas ar tankiem sabraukti cilvēki, ir bojāgājušie. Tā šī ziņa izplatījās no mutes mutē.
Televīzijas ekrānā redzamie kadri līdzinājās kādai filmai par karu. Diemžēl tā nebija kinolente, bet īstenība, kas ļaudis Latvijā pacēla iepriekš nepieredzētai, nevardarbīgai pretošanās akcijai, kas pārsteidza pasauli.
Spontāni uz Rīgu devās tūkstošiem cilvēku. Jau dažas stundas pēc notikumiem Viļņā 1991. gada 13. janvāra mītiņā ļaudis pārpildīja gan Daugavmalu, gan tuvējās Vecrīgas ielas. Nesaskaitāmi Latvijas valsts karogi virs manifestācijas dalībnieku galvām. Un asaras, dziedot mūsu himnu «Dievs, svētī Latviju!». Šķiet, ka nekad vairs tā nav skanējusi tik īpaši.
Vēl pēc dažām stundām izskanēja aicinājums vest uz Rīgu smago lauksaimniecības tehniku, betona bluķus, lai veidotu aizsardzības vaļņus pie toreizējās Augstākās padomes, Ministru padomes, Latvijas Radio ēkas Vecrīgā, pie Televīzijas un raidtorņa Zaķusalā, pretstāvēt iespējamiem armijas un operatīvo vienību uzbrukumiem.
Stiprāki par tehniku un būvmateriāliem izrādījās neapbruņoti cilvēki, kuri kopš 13. janvāra uz šīm barikādēm, cits citu nomainot, pavadīja dienas un naktis.
Manām atmiņām par šo laiku gan nav ugunskuru dūmu smaržas. Nebiju ne Vecrīgā, ne Zaķusalā. Tolaik strādāju par priekšsēdētāja vietnieci toreizējā Bauskas pilsētas izpildkomitejā. Priekšsēdētājs Jānis Teikmanis, barikāžu laikam sākoties, iespējams, bija saņēmis kādu īpašu uzdevumu un neatradās uz vietas. Gan pilsētas, gan rajona izpildkomitejā tika izveidoti operatīvie štābi, kuros bija jādežurē pie tālruņiem. Tas arī bija mans pienākums – ja nu gadījumā notiek kas neparedzēts. Bija jāgādā, lai barikāžu dalībniekiem no Bauskas toreizējā rajona netrūkst tējas un ēdiena. Par to rūpējās kopsaimniecību ēdnīcas, nebija vajadzības kādu bikstīt vai ko atgādināt. Dežurēja arī mediķi, milicija, lai vajadzības gadījumā dotos uz Rīgu.
Bija vēl kāds pienākums, ko atceroties sirds joprojām sitas straujāk. Katru dienu uz Rīgu barikāžu dalībniekus veda ar autobusiem. Tie, kuri izbrauca no rajona izpildkomitejas, man un gan jau vēl kādam citam uz vietas dežurējošam pašvaldības darbiniekam bija jāpavada. Jāiekāpj autobusā un jāpasaka ceļavārdi. Bet, ko pateiksi, ja situācija neprognozējama. Šķiet, vienīgais, ko spēju bilst: «Gaidīsim mājās!» Katrā nākamajā autobusā iekāpt bija arvien grūtāk, jo asaras riesās acīs.
Uz barikādēm devās arī mani kaimiņi, vīri, kuriem mājās palika sievas ar maziem bērniem. Ģimenes necentās atrunāt, vīri nešaubījās, ka ir jābrauc, jo nekā svarīgāka par Latvijas neatkarības aizstāvēšanu tobrīd nebija. Naktis pagāja pusmiegā, ar tranzistoru (radio) pie auss, lai sekotu notikumiem un zinātu, ka Latvijas Radio vēl raida…
Prātā palicis dievkalpojums 20. janvārī Bauskas Svētā Gara baznīcā. Bija tikai dažāda vecuma sievietes, bērni un sirmais prāvests Paulis Žibeiks. Vīrieši lielākoties bija barikādēs Rīgā. Jau bija pirmie kritušie, nodedzinātas automašīnas, tās svētdienas vakarā uzbrukumā Iekšlietu ministrijai ievainoti arī miliči no Bauskas. Varējām tikai lūgt Dieva žēlastību saviem mīļajiem un Latvijai, kuras neatkarības liktenis tobrīd karājās mata galā. Un notika brīnums – kopš tām dienām pagājuši 25 gadi, un mums ir sava valsts.
