Šoreiz «Bauskas Dzīve» uz sarunu aicināja pieredzējušo pagasttiesas vadītāju DZINTRU BOČU.
Šoreiz “Bauskas Dzīve” uz sarunu aicināja pieredzējušo pagasttiesas vadītāju DZINTRU BOČU.
Astoņus gadus vadījāt Gailīšu pagasttiesu, bet janvārī atkāpāties. Vai kļuva par grūtu?
– Katra institūcija sāk darbību ar nelielu dokumentu un pienākumu daudzumu. Mans pamatdarbs ir priekšsēdētāja palīdzes pienākumi. Taču pagasttiesas priekšsēdētājas amats aizņēma arvien vairāk laika un enerģijas. Ir pieredze un zināšanas, bet nācās saprast, ka uz diviem krēsliem vienlaikus sēdēt nav iespējams.
Esmu dzirdējusi sakām, ka pagasttiesas priekšsēdētājam vajadzīga pietiekami stipra virve. Pienākot brīdis, kad griboties pakārties.
– Tam varu piekrist. Kopā ar vīru esam izaudzinājuši divus dēlus un meitu, gribētos, lai katrā ģimenē bērniem klājas nu vismaz tā kā mūsējā.
Tā nav nekāda izprieca, kad bērns ir jāizņem no ģimenes. Kad jāskatās, ka sieviete sēž ar večiem un visi ir piedzēruši, bet bērns nomērējis no netīrības un neēdis. Ir gribējies uz šo “mātīti” kliegt un sist, lai pamodinātu viņā jēgu. Ar vienu gadījumu tiec galā, parādās nākamais, un šķiet, ka tam nebūs gala. Lai nepārdzīvotu, laikam vajadzīga personības dubultošanās. Tas man nav izdevies, tāpēc pienāca brīdis, kad sapratu – šis darbs mani grauj.
Kāda bija jūsu bērnība?
– Vienkārša. Tēvs bija vienīgais pelnītājs, mamma mūs ar brāli audzināja mājās līdz skolas vecumam. Tolaik bērnudārzā audzēkņi ļoti slimoja, bija miršanas gadījumi, vecāki baidījās mūs zaudēt. Dzīvojām vecā mājā, mums bija lopiņi, dārzs. Kopš piecu gadu vecuma esmu grābusi sienu, un to neuzskatīja par bērnu izmantošanu.
Kā tagad pagasttiesa var palīdzēt bērniem izaugt?
– Rudenī izņēmām no ģimenes novārtā atstātu meitenīti. Viņai bija astoņi gadi, bet skolā negāja, jo mammai tas nerūpēja. Bērnam nebija, ko ēst, dzīvokļa durvis bieži bija ciet. Viens kaimiņš pabaroja, cits izguldīja, trešais apģērba. Ievietojām bērnunamā. Meitenīte ļoti mīlīga, audzinātāja pat gribēja ņemt aizbildnībā. Bet atradām citā pagastā mammas māsu, kura pieņēma pie sevis. Tagad mamma cenšas laboties. Ja nekas nemainīsies, tad maija beigās, kad beigsies skolas gads, meitene būs savās mājās.
Kāda bija šīs mammas problēma?
– Viņa dzēra, bet neatzina, ka ir alkoholiķe. Narkologi jau zina, ka tikmēr nav iespējams ārstēt. Dzeršanas dēļ viņa zaudēja darbu, un tad, aci pret aci tiekoties ar darba devēju, nekas cits neatlika kā atzīt, kur ir tā nelaime.
Tad sākās palīdzība, atmaksājām “kodēšanos”, sieviete ārstējās, atrada citu darbu. Pamazām maksāja parādus, jo dzīvoklī bija atslēgta elektrība un ūdens. Februārī ar paziņu palīdzību solās ievilkt apkuri dzīvoklī. Pagasttiesa tam seko, bet nenosakām termiņu, līdz kuram kas jāveic. Lai viņa pati apsola un ir atbildīga par saviem vārdiem!
Vai šāda pagasttiesas kontrole, “turēšana īsā saitītē” nepadara cilvēku nervozu, niknu, nepazemo?
– Bet vai pagasttiesa lika viņai nolaisties?
Cik šādu ģimeņu ir Gailīšu pagastā?
– Pagasttiesas uzmanības lokā ir apmēram piecas sešas, kurām regulāri jāpievēršas.
Vai alkoholisms ir vienīgais, kas ārda ģimenes?
– Posts ir bezdarbs, kas cilvēkiem liek justies nevērtīgiem, bet daudzi ir arī neizsakāmi slinki. Tie, kuri gribējuši, ir dabūjuši darbu vismaz uz laiku. Mums ir SIA “Binderi”, kur augustā sāk pīt sagataves, pēc tam Adventes vainagus lielos apjomos. Vai tur nevar strādāt?
Laikrakstu “Bauskas Dzīve” pagasta padome pasūta divos eksemplāros. Viena avīze ir gaitenī. Katrs var lasīt, meklēt darba piedāvājumus, un tie ir. Pie zemniekiem un citur. Sociālie darbinieki pat sazvana darba devējus, pašvaldība atmaksā biļeti braucienam uz citu pagastu. Tikai gribi, ja tev nav profesijas, darba, naudiņas.
Labi, bet kur, jūsuprāt, rodas līdzekļi dzeršanai, remdējot bēdas par to, ka nav profesijas, darba, naudas?
– Ar to cīnāmies kopā ar policiju, bet “točkas” kā ziemcietes zaļo zem sniega. Likums neļauj gluži vienkārši tā iet iekšā un meklēt “krutku”, kaut arī kaimiņi zina, kurās mājās pircēji deldē slieksni… Kāds taču iedzīvojas uz izsalkušo un novārtā atstāto bērnu asarām, jo vecāki nodzer pēdējo santīmu.
Gailīšu pagasttiesa nesen sākusi sadarbību ar Uzvaras vidusskolu.
– Kāpēc nesen? Kopš sākta gala strādājam kopā ar pedagogiem, policiju, vietējo dakteri, sociālo dienestu. Esmu gājusi uz skolu, stāstījusi bērniem, skolotājiem par pagasttiesas iespējām palīdzēt. Divas reizes nedēļā skolā bērniem mācu tautiskās dejas. Tad arī iznāk savu reizi būt uzticības personai kādam, kuram trūkst padoma.
Savulaik tieši jūs sākāt meklēt radiniekus bērniem, kuri bija jāievieto bērnunamā. Kā šis darbs turpinās?
– Par šādu iespēju uzzināju kādā seminārā. Pilsonības un migrācijas lietu departaments savos failos palīdzēja sameklēt tuvus un attālus radus. Esmu priecīga, ka daži mūsu pagasta bērni aug nevis institūcijās, bet pie tuviniekiem. Tagad radnieciskās saites izzina bērnunama “Annele” vadītāja Lilita Grāvīte, un viņai tas labi izdodas.
Gailīšu pagasts šogad pirmoreiz ielika budžetā līdzekļus audžuģimenes atbalstam.
– Ja tāda būs. Kamēr rajonā ir tik mājīgs bērnunams, plašs atbalsta ģimeņu tīkls, nezinu, vai kādā audžuģimenē būs labāki apstākļi.
Audžuģimene bērnus pieņem tikai uz laiku līdz gadam. Ko var pagūt mainīt pieaugušo dzīvē, lai bērni varētu atgriezties?
– Man te, uz galda, ir avīze “Diena”. Tajā publicēta ziņa, ka Bērnu un ģimenes lietu ministrija konstatējusi pārkāpumus divu pagasttiesu darbā Tumē un Degolē. Pagasttiesu darbinieki neesot lēmuši par nepieciešamību tiesā atņemt bērnu aizgādnības tiesības ģimenēm, kurās sešu mēnešu laikā nav uzlabojušies sadzīves apstākļi.
Ko tas nozīmē?
– Pagasttiesu darbinieku semināros esam vienā balsī runājuši, ka seši mēneši nav laiks, kurā var uzlaboties apstākļi, kas gadiem bijuši slikti. Mūsu pagastā ir ģimenes, kurām aprūpes tiesības pārtrauktas pirms diviem gadiem, un uzlabojums jūtams pamazām.
Vai pagasttiesu/bāriņtiesu vadītāju un dalībnieku dzīvība, veselība tiek apdrošināta?
– Valstiskā līmenī nekā tāda nav, ja nu kāds to izdara pats. Gailīšos pie riska ģimenēm, īpaši ja tur ir konflikts, vienmēr braucam kopā ar kārtībnieku. Nekad taču nevaram zināt, kas stāv aiz durvīm. Tas var būt pārdzēries tips ar cirvi. Taču var arī inficēties ar tuberkulozi, hepatītu, HIV.
Kad pagasttiesas nebūs vajadzīgas?
– Manuprāt, tās jau ir realizējušas savas iespējas, jo cīnās nevis ar cēloņiem, bet ar sekām. Pagastā vai novadā ir jābūt spēcīgam sociālajam dienestam ar profesionāliem cilvēkiem, kuri nevis tikai spriež par pabalstu piešķiršanu, bet strādā ar riska ģimenēm, sargā bērnu tiesības. Taču vairāk gribas, lai mums mājās būtu miers, saticība un pārticība. Lai nebūtu nekā lieka, toties pietiktu tā, kas nepieciešams dzīvei.
***
Dzintra Boča
– Gailīšu pagasta padomes priekšsēdētāja palīdze.
– 1975. gadā beigusi toreizējo Kultūras darbinieku tehnikumu, iegūstot klubu vadītājas specialitāti.
– 1991. gadā absolvējusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti.
– Gailīšu pagasta padomē strādā kopš 1991. gada.
– Precējusies, ģimenē aug divi dēli un meita. Vecākais dēls Āris strādā par prokuroru Rīgā. Meita Antra studē vides zinības, Lauris mācās Bauskas 1. vidusskolā. Āra ģimenē aug dēliņš.
