Bauskas novada Ceraukstes pagasta «Aplociņos» dzīvo Inita Gilberte un Valdis Raisters. Viņiem daba sniedz mieru, spēku un enerģiju, to saņem no putnu balsīm un ziedošo koku smaržas.
Nosaukums – iepriekšējais
Pagājušā gadsimta 30. gados Initas vecvecāki Jāzeps un Milda iegādājušies jaunsaimniecības zemi no Mežmuižas Ķirveļa. Sākumā necilo būdiņu ar šķūnīti, kam līdzās kuploja divas liepas, piecas ābeles un pāris bērzu, īrējuši, vēlāk nopirkuši. Inita atceras vecmāmiņas stāstīto – pavasarī, sākot dzīvi jaunajās mājās, visapkārt kurkstējušas vardes, ceļi bijuši neizbraucami un zeme šķitusi ļoti smaga. Nosaukums «Aplociņi» namam jau bijis. Apkārt slējušās kaimiņu mājas – «Kakti», «Brački», «Nameji», «Ozolzīles», «Dūdalnieki» un «Pumpēni».
No tuvējā meža ar zirgu atvestas Ceraukstes upītes krastā saraktas liepas un ozoli. «Tagad šie dižie koki sargā «Aplociņus» un sniedz enerģiju,» apliecina Inita. Vislielākā ozola dienvidu pusē reiz iespēris zibens, taču ievainotais koks turpinājis kuplot. Inita uzskata, ka ozols simbolizē nepiekāpību un aicina arī viņu nepadoties.
Atgūst otro dzīvību
Necilajā namā par dzīvojamo istabu varēja uzskatīt tikai vienu telpu, aiz sienas bijusi govju kūts. Kad Inita pārcēlusies uz «Aplociņiem», darba bijis daudz. Pateicoties dzīvesbiedra prasmīgajām rokām, ēka ieguvusi otro dzīvību. Valdis rāda senas bildes, kur skatāms nams ar diviem gariem skursteņiem, pēc atjaunošanas saglabājies tikai vecās mājas «skelets».
Ceraukstieši prieka un pieredzes dēļ ir rūpējušies par dažādiem mājdzīvniekiem – trušiem, govīm, kazām, cūkām un bulli. Tagad abi barojot pēdējo «ganāmpulku» – aptuveni duci vistu.
Bieži viesi pagalmā ir bebri. Blakus esošajā grāvī tie «tusē uz nebēdu» un nereti sagādā pa kādam nogāztam krūmam vai kokam.
Putnu treļļi ir «Aplociņu» «himna». Netālu esošajā mežā skan dzērvju mīlas dziesmas, pagalmā bieži klabina divi stārķi, lai gan mājas sargam – suņukam Rondo – tas nepatīk. Kad cēlie putni izliekas suni nedzirdam, Rondo tos pārstāj trenkāt.
Valdis saka, ka esot «frizieris»: «Maniem bērziem krīt ārā «mati» – lūst zari. Es tos aplasu, sakopju apkārtni, koki ir skaisti un sapucēti.» Par savu «trenažieru zāli» pāris izvēlējies divus lielus dārzus un siltumnīcu, arī zāles pļaušana prasa milzum daudz laika un enerģijas. «Citi maksā naudu, lai trenētos sporta zālē, mēs stādām dažādus lauku labumus, tos novācot un kopjot, kārtīgi «kačājamies»,» ar smaidu sejā stāsta Inita.
Mierā ar sevi un vidi
Katram kokam, kas slienas «Aplociņu» pagalmā, ir savs stāsts, kas glabā aizgājušo gadu notikumus. Lielais bērzs stādīts, pasaulē ierodoties Initas mammai, bet kuplā, čiekuru pilnā egle dēstīta, kad Initai piedzimusi meita Ilze. Daudzi krūmi ir kolēģu un draugu dāvāti. Maijpuķīšu dobe izveidota no puķēm, kas atvestas no meža, Initas vectēva stādītās zilās un baltās vizbulītes veido košu «paklāju» iebraucamā ceļa galā.
Inita un Valdis ir dabas bērni, kā paši saka – daudz nevajag, galvenais, lai sirds un dvēsele ir mierā ar to, kas jau ir. Lielā ziedošā plūme, kurā dūc simtiem bišu un lapseņu, kalpo par Initas un Valda lapeni. Uzpūšot vējam, ziedu smarža izplatās visā pagalmā un pa atvērto logu iespraucas arī mājās. Siltajos pavasara rītos zem ziedošā koka tiek malkota tēja un ieturētas brokastis, bet vasarā, kad milzu vainags klāts ar lapām, tā ir lieliska vieta, kur atpūsties un paslēpties no saules stariem.
Inita stāsta: «Citam vajag lielu māju un dārgas lietas. Man nepieciešams miers un dvēseliska bagātība, ko sniedz vieta, kurā dzīvoju. Mūs sargā koki – vasarā tiem nevar redzēt cauri, vien retais iedomājas, ka te ir māja.»
Valdis noteic, ka «Bauskas Dzīve» ir par agru ieradusies ciemos. Drīz te būšot skaisti – katru mājas stūri ieskaušot koši un smaržīgi ceriņi.
«Par šo vietu esmu pateicīga vecvecākiem. Dabā lutinu savu dvēseli un stiprinu garu,» teic Inita.
