Ļoti skaista sieviete. Viņai ir 70 gadu. Maigs un dzidrs skatiens. Vīrs, kurš pavada sievu, šķiet vecāks. Laulātie draugi ar īrētu auto svelmainā vasaras dienā ir atbraukuši uz Bausku no Viļņas.Satiekamies Bauskas muzejā, un tad arī uzzinu, ka Bonija un Mels Šīri ir Kanādas pilsoņi. Viņi šķērsojuši kontinentus, lai ieraudzītu senču vietas Lietuvā un Latvijā. Sieviete ar lazurīta toņa acīm interneta portālos bija noskaidrojusi, ka Bauskas muzejā var satikt Latvijas ebreju kopienu vēstures pētnieku Aigaru Urtānu. Šīri ir senas izcelsmes Austrumeiropas ebreji.Bonija vēlējās tikai īsu mirkli iegriezties Bauskas apkaimes muižiņās, kur vecvecākiem bijusi sava kalpošana un rūpals. Viņas vēlmei nav racionāla izskaidrojuma, jo ģimene jau no 19. gadsimta nedzīvo Latvijā. Tomēr Bonija mūsu valstī meklē dzimtas saknes. Milzīgais attālums no Toronto, kur Šīri dzīvo, ilgie lidojumi, Lietuvas tūrisma aģentūru nebūt ne lētie piedāvājumi, neziņa Latvijā atrast cerēto, manuprāt, ir ļoti nopietni šķēršļi.«Ceļojums uz Eiropu senču meklējumos ir mana dāvana sev 70. dzimšanas dienā,» saulainā priekā atklāj Bonija. Vaļsirdīgi, vienkārši – bez izlikšanās. Bonija nepēta vēsturi kā speciāliste. Viņa meklē tikai attālas noskaņas Bauskas muzejā, «Derpelhoff» un «Amhoff» muižiņās. Vienā – Derpelē – zied neticami skaisti rožu dārzi, bet otrā Bonijas senču mājvietā valda iznīcības dēmoni. Skaistā Bonija Šīra ne mirkli nesaspringst kontrastu dēļ. Savu senču zemes pārvērtības viņa uztver sievišķīgā maigumā un pateicībā Bauskas cilvēkiem, kuri tās zina, atceras un arī nopietni pēta.
