Mūspuses četros novados deklarēti 47 697 iedzīvotāji, no tiem 9564 ir vecuma pensijas saņēmēji, informē Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sniegtā informācija liecina, ka mūspusē vidējā darba alga pērn bijusi ap 450 eiro «uz rokas», kamēr vidējais vecuma pensijas apmērs bija vien 254 eiro.
Kopš pērnā gada janvāra CSP valstī iztikas minimuma rādītāju vairs neapkopo. To noteica 23 gadus pēc kārtas, līdz beidzot nonāca pie secinājuma, ka aprēķina metodoloģija ir novecojusi un neatbilst mūsdienu situācijai. Pēdējais iztikas minimuma rādītājs noteikts 2013. gada decembrī, un tas bija 252,19 eiro. Valstī minimālā alga šogad noteikta 360 eiro pirms nodokļu nomaksas. Pensiju, kas mazāka par 100 eiro, mūspusē saņem 352 pensionāri, lielākajai daļai Bauskas, Rundāles, Vecumnieku un Iecavas senioru – 6180 personām – pensijas apmērs ir 200 – 300 eiro. Tātad vairākums ikdienā iztiek ar mazāku summu nekā minimālā alga.
Izdzīvo ekonomējot
Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) priekšsēdētājam Andrim Siliņam ārzemnieki bieži jautājot, kā izdzīvot ar tik mazām pensijām. «Atbildu, ka viņiem ir padomju laika pieredze. Taču, ja nopietni, tad, tikai ekonomējot uz visu, daļa pensionāru pamanās iztikt. Tas nozīmē ēst maz, pirkt sliktas kvalitātes produktus, atteikties no ārsta apmeklējumiem un medikamentu iegādes, drēbes pirkt tikai lietotas un neko netērēt kultūrai,» stāsta A. Siliņš. Viņš pats savulaik dzīvojis Vecumniekos, bet tagad pārcēlies uz Ķekavu.
A. Siliņš atklāj, ka Latvijā pensionāru organizācijās aktīvi iesaistījušies aptuveni 5 – 15% senioru, pārējie ir neaktīvi. Šāda aina ir gan pilsētās, gan laukos, un Rīgā aktīvo pensionāru ir pavisam maz.
«Pēc vairāku gadu pūliņiem esam panākuši, ka no nākamā gada sāks pārrēķināt pensijas, kas ar zemu koeficientu piešķirtas, sākot ar 2010. gadu, kad pensionāri pazaudēja pat līdz 20% savas pensijas. Pie budžeta izskatīšanas cīņa būs par summām, ko atvēlēt pārrēķināšanai,» par LPF prioritāti stāsta A. Siliņš.
Otrs jautājums ir par pensiju indeksāciju lielākā apmērā nekā līdz šim, piemērojot 50% algu pieauguma indeksu, kas pašlaik ir 25%. «Abiem šiem mērķiem nauda nāk no sociālās apdrošināšanas budžeta, kas pildās labi, ir izveidojies vairāku simtu miljonu eiro uzkrājums, vairāk nekā pietiekami. Diemžēl situācija valsts budžetā nav tik rožaina, tādēļ visas runas par budžeta konsolidāciju nozīmē izdevumu ierobežošanu no sociālās apdrošināšanas budžeta. Esam tikušies ar premjerministri un finanšu ministru, bet pozitīvi solījumi nav saņemti,» teic LPF priekšsēdētājs.
Apdrošināšanu līdz simtgadei
Trešais jautājums skar senioru veselības apdrošināšanas sistēmas izveidi. Stājoties Eiropas Savienībā, Latvija to apsolījusi partneriem, un pensionāri vēlas, lai sistēma tiek ieviesta līdz valsts simtgadei. 19. augustā nepilns 100 pensionāru piketā pie Saeimas, pieprasot lielāku pensiju indeksāciju jau šoruden, Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei iesniedza vairāk nekā 70 tūkstošus parakstu par palielinātu pensiju indeksāciju un valsts veselības apdrošināšanas sistēmas izveidi senioriem. I. Mūrniece apstiprināja, ka LPF savāktie paraksti, ierosinājumi un pensionāru vēstules tiks nodoti trijām atbildīgajām Saeimas komisijām. «Būs nopietna komisiju kopsēde, uz kuru tiks aicināta visa LPF valde, lai iesaistītos ar saviem priekšlikumiem,» uzsvēra Ināra Mūrniece.
I. Mūrniece norādīja – risinot pensiju indeksācijas jautājumus, būtu jāsakārto ne vien vecuma pensijas, bet visu veidu pensijas, arī tās, ko saņem invalīdi, un tās, kas tiek maksātas bērniem apgādnieka zaudēšanas gadījumā.
Palīdzību nevajag
Pensionāram Visvaldim ir 73 gadi, un viņš ir no tiem Bauskas senioriem, kas par sūru dzīvi sūdzēties nevar. Abi ar sievu Ausmu saņem pieklājīgas pensijas, pašam ir 830 eiro, kundzei – 750 eiro. Tēriņi mājoklim, ieskaitot apkuri un elektrību, mēnesī ir ap 150 eiro. Ēdamie labumi izaugot mazdārziņā, veikalā sev īpaši nekas netiek liegts. Apģērbu iegādājas reti, jo neesot daudz pasākumu, uz kuriem «štātēties». Izdevumi līdz 800 eiro gadā ir automašīnai, nupat apsvēruši domu par tās pārdošanu un jauna spēkrata gādāšanu. Ik mēnesi uzkrājumiem izdodas atlicināt vismaz 500 eiro vai vairāk. Izaudzinājuši dēlu un meitu, kuru ģimenes arī pārtikušas. Tālab Visvaldis priecīgs, ka ne citiem, ne arī pašam palīdzība nav vajadzīga. «Mēs rūpējamies par mazbērniem. Dāvanām neskopojamies, pērkam, kas patīk un noder, dodamies kopīgos ceļojumos,» stāsta Visvaldis.
Taču skaitļi rāda, ka to pensionāru īpatsvars, kas mūspusē saņem lielāku pensiju par 500 eiro, ir pavisam neliels – vien 295 personas. Vairākumam mūspuses vecļaužu ienākumi svārstās no 200 līdz 300 eiro. Saskaņā ar Bauskas novada sociālā dienesta datiem, jūlijā trūcīgas personas statuss bija 80 pensionāriem, maznodrošinātas personas statuss – 19 pensionāriem. Sociālā dienesta vadītāja Iveta Kubliņa atzīst, ka lielākā daļa pensionāru ir aktīvi un prasa palīdzību. Daudzi, kuriem pensijas apmērs ir vien 70 eiro, pārtiek no palīdzības pakām.
Vecumnieku novadā trūcīgo pensionāru esot ap 120, bet maznodrošināto – ne vairāk par 30, lēš sociālā dienesta pārstāve Daina Caune. Dienesta klientu lokā ir tādi vecļaudis, kas saņem 75 – 90 eiro mēnesī. Tie ir cilvēki, kas algotu darbu nav strādājuši, bet kopuši piemājas saimniecību. Maznodrošinātā statusu pensionāri kārto veselības aprūpes dēļ, jo šai kategorijai valsts nodrošina atlaides.
Līdz operācijai nenodzīvos
Iecavas novada sociālā dienesta vadītāja Sigma Strautmale stāsta, ka novadā trūcīgo skaits samazinās, īpaši tas vērojams vasarā. Šogad pašvaldībā reģistrēti ap 300 maznodrošināto senioru, 58 reģistrēti kā trūcīgie.
S. Strautmale skaidro, ka daudziem šos rādītājus nodrošina ģimenes. Ja pensionārs ar savu pensiju ir vienīgais apgādnieks gan sev, gan bērniem, gan mazbērniem, tad viņu atzīst par trūcīgu. Iecavas vecļaudīm pieejama atbalsta grupa, notiek pasākumi un nodarbības.
Rundāles novadā maznodrošināto statusu tikai šogad sāks piešķirt, atklāja sociālā dienesta vadītāja Kristīne Brūvele. Pensionāri paši lūdz palīdzību pašvaldībai, ja tā vajadzīga.
Pensionāre Ārija mitinās Iecavas novada nostūrī Misas galā. Pa dzīvi situsies, kā vien varējusi, ar 34 gadu darba stāžu viņa vecumdienām nopelnījusi 265 eiro pensiju. «Badā neesmu, apetīte vairs nav tāda kā jaunībā, uzknābāju kādu kumosiņu, un man pietiek. Veikalā nevaru nopirkt, ko gribētos. Savulaik iztika bija labu labā – savs rukšelis, vistiņa. Sažāvēju gaļiņu, un varēju ar tupeņiem noēsties kā kungu kāzās. Taču veikalā tagad tādu garšu neatradīsi, viss piepumpēts ar ūdeni un visādām e-vielām. Lielākā sāpe ir veselība, tur arī paliek naudiņa,» teic 86 gadus vecā sirmgalve.
Viņa speciālā kladītē kā īstens grāmatvedis rūpīgi uzskaita ienākumus un izdevumus. Tas iegājies no laikiem, kad strādājusi par sakaru nodaļas priekšnieci. Darbs paticis, amatā pavadīti 25 gadi. Tagad iedzīvojusies, kā pati smej, «simts un vienā kaitē», dienā jāuzņem desmit dažādi medikamenti. Simts un vairāk eiro ik mēnesi Ārija atstāj aptiekā. Kājas sirmgalvei vairs neklausa, pirms desmit gadiem atteikta ceļgala protēze, norādot, ka līdz savai kārtai rindā nenodzīvošot. Divus kilometrus garo ceļa posmu līdz autobusa pieturai sirmgalve vairs nevar pievārēt. Tālab liels atbalsts ir novada sociālais dienests, kas kundzei reizi nedēļā nodrošina nokļūšanu novada centrā, lai iegādātos nepieciešamās lietas.
Rūgtums sirdī par to, ka nav iespējams aizbraukt uz tuvinieku kapiem, arī izpalīdzīgu kaimiņu pietrūkstot. Ārijai tomēr kauns par tiem senioriem, kas dodas piketēt un aktīvi pievērš sev uzmanību. «Man ir neērti viņu vietā. Es nekad mūžā neietu streikot, bļaut un pieprasīt kaut ko. Tā ir tāda latviešu bezkaunība un nekaunība. Gaidot transportu Iecavā, es ik reizi novēroju seniorus ar spieķīšiem, kas knapi kust, bet piekrauj teju trīs nešļavas. Arī televīzijā vēl neviens nav ziņojis, ka kāds pensionārs nomirtu bada nāvē. Nevajag gribēt, ko nevar nopirkt. Jādzīvo pēc savām iespējām,» uzskata Ārija. Viņai arī no nelielās pensijas vismaz pārdesmit eiro sanāk katru mēnesi iekrāt. Taču mērķa tam īsti neesot, ja nu vienīgi bēru izdevumiem, jo gribas savu kapa vietu tuvāk tuviniekiem.
Par dzīvi nesūdzas
Arī rundālieti Teklu Pintu kaitina pensionāru mītiņi. «Tiesa, ikviens vēlas labākus apstākļus un bezrūpīgu dzīvi. Kas savā mūžā ir strādājis, kaut ko jau ir nopelnījis. Daļai laimējās, tagad viņi saņem lielas pensijas, jo veiksmīgi izmantojuši «caurumu likumdošanā», īsu laika sprīdi iemaksājot lielākas summas sociālajā fondā. Tagad ir cits aprēķināšanas indekss, un pensijas ir tādas, kādas tās ir,» spriež T. Pinta, uzsverot, ka par dzīvi nesūdzas. Viņa mitinās 45 kvadrātmetru dzīvoklī Saulainē, «uz rokas» Teklas pensija ir 348 eiro. Viņa atzīst, ka dzīvo taupīgi un ar dižu tērēšanu neizceļas.
Mazdārziņā rundāliete izaudzē it visu, ledusskapis esot pat pārāk pilns. Zāles ikdienā lietot nav vajadzības, tālab izdevumu medikamentiem neesot, veikalos gan pievēršot uzmanību akcijas precēm. Pērn izdevies aizbraukt ceļojumā uz Turciju, tiek kalti plāni nākamajam braucienam. Vietējos kultūras pasākumus Tekla labprāt apmeklē, līdz galvaspilsētas teātra namiem arī nokļūst, taču mūsdienu izrādes lāgā pie sirds neejot. Ar seniores dzīvi Tekla ir apmierināta. Priecājas, ka veiksme smaidījusi meitas ģimenei, kuras mītnes vieta ir Viļņa. Arī mazbērni tvēruši pasaules elpu, mazdēls izglītību iegūst Austrālijā. Savus tuviniekus Tekla iepriecina ar lauku labumiem.
UZZIŅAI
Mūspuses «vidējais» pensionārs:
Vecums – 72,5 gadi.
Apdrošināšanas stāžs – 35,8 gadi.
Pensijas apmērs – 254,71 eiro.
Avots: VSAA
