Mūsdienās politiskajās aprindās visai bieži tiek spriedelēts par baltiešu sadarbību valstu mērogā.
Mūsdienās politiskajās aprindās visai bieži tiek spriedelēts par baltiešu sadarbību valstu mērogā. Šādas problēmas tika risinātas arī pirmās republikas laikā.
Abu okupācijas režīmu gados šāda sadarbība vairs nevarēja notikt. Tā varēja izpausties un izpaudās gan indivīdu, gan dažādu pretošanās organizāciju sadarbības formā.
Kāpēc tieši Panemune?
Bauskas apriņķa pierobežas pagastos pēc Otrā pasaules kara bieži vien ienāca lietuviešu mežabrāļu vienības, atsevišķās vietās tās uzturējās ilgstoši. Vislielākā lietuviešu līdzdalība bruņotajā pretošanās kustībā vērojama tieši Brunavas (agrāk – Panemunes) pagasta teritorijā. Par to saglabājušās daudzas dokumentālas liecības Latvijas Valsts arhīvā esošās represēto personu krimināllietās.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc tieši Panemunes, nevis citos Bauskas apriņķa pierobežas pagastos bija vērojama latviešu un lietuviešu pretošanās kustības dalībnieku visaktīvākā sadarbība, jāuzsver divi fakti. Pirmkārt, savu lomu nospēlēja tas, ka Panemunes (tolaik – Budbergas) pagasts 1921. gada pavasarī tika atdalīts no Lietuvas un pievienots Latvijai. Arī turpmāk abpus robežai kā nacionālās minoritātes dzīvoja ievērojams daudzums kaimiņvalstu pārstāvju, kurus vienoja arī radniecības saites. Otrkārt, šajā apvidū lielāki mežu masīvi ir retums, bet Panemunes pagasta teritorijā līdz pat robežai pletās tā saucamais Budbergas mežs, kas pēckara gados kalpoja par patvēruma vietu vairākām internacionālām mežabrāļu vienībām.
Pārsteidz trīs nelegālistus
Drīz pēc otrreizējās padomju okupācijas, 1944. gada augustā, Panemunes pagasta teritorijā slēpās daudzi Latvijas pilsoņi, kas izvairījās no dienesta Sarkanajā armijā. 1945. gada pirmajā pusē notika šo nelegālistu apvienošanās bruņotās grupās. Minēto vienību dalībnieki galvenokārt slēpās pie saviem tuviniekiem, bet uzturēja sakarus gan savā starpā, gan ar līdzīgām grupām Bauskas apriņķa pagastos un arī Lietuvā. Otrpus robežas, Lietuvā, darbojās vairākas lielas lietuviešu nacionālo partizānu vienības, kuru sastāvā bija arī latvieši.
Bauskas čekistiem, iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem un sarkanarmiešiem 1945. gada 7. jūlijā siena kaudzē pie Dobelnieku mājām ap pulksten 6 no rīta izdevās pārsteigt trīs guļošus nelegālistus. Pēc siena kaudzes aplenkšanas un uzaicinājuma padoties divi to arī darīja, trešais atklāja uguni pret aplencējiem. Apšaudē tika nogalināts siena kaudzē esošais Arvīds Melducis no “Pavasariem”. Aplencēju rindās zaudējumu nebija, ja neskaita kareivja Krjukova cauršauto laiviņcepuri.
Aizturētie bija Arvīds Dručka no “Maldām” un Helmuts Dručka no “Sniedziņiem”. Protams, viņus pratināja, lai izzinātu citus nelegālistus. Abi sākotnēji noliedza, ka bijuši bruņoti, un siena kaudzē atrasto automātu, šauteni un pistoli piedēvēja nošautajam Melducim. Pratinātāji drīz vien uzzināja arī citu nelegālistu vārdus. Vēlāk sastādītajā apsūdzības rakstā minēts “bandas” sastāvs, kurā līdztekus iepriekšnosauktajiem ir arī Valdemārs Žindulis no “Zelmeņiem”, Ēvalds Ūdris no “Biķerniekiem”, Augusts Paušs no “Slāņiem”, Andrejs Dručka no “Stenūžiem”, Alfrēds Dručka no “Mareņiem”, Ludvigs Ilgavīzis no Brunavas sādžas, Ēvalds Želudkis no “Sviļiem”, Jānis Žindulis no “Mareņiem”, Jānis Želudkis no “Dziedoņiem” un Jānis Petrovskis no “Stādeņiem”. Valdemārs Žindulis tika arestēts, bet citi paši esot ieradušies Bauskas čekā un nodevuši savus ieročus.
Kādas liecinieces pratināšanas protokolā lasāms, ka iepriekšminētais Melducis un kāds no Dručkām darbojoties daudz lielākā bruņotā formējumā, kas aptverot arī Ceraukstes un Īslīces pagasta teritoriju. Šī vienība pakļaujoties štābam Lietuvā un to vadot kāds Raseckis. Štāba rīcībā esot arī radiosakari.
Noliedz apsūdzībā minēto
Arestētajam V. Žindulim “piesēja” arī vācu okupācijas laika īslaicīgu atrašanos policijas palīgdienestā (šucmaņos), lai gan viņa darbs aprobežojās tikai ar Bauskas tiltu un lidlauka apsargāšanu. To viņš atzina, bet visās pratināšanās noliedza apsūdzībā minēto, ka tieši viņš kopā ar A. Melduci bijuši “bandas” vadītāji un ka V. Žindulis esot uzbrucis Brunavas ciema padomes priekšsēdētājam, atņēmis viņam šauteni un pašu piekāvis. Par pēdējo apsūdzības punktu ir visai interesantas liecības. Pats cietušais Brunavas ciema padomes priekšsēdētājs Juris Mangins no “Vitautiem” ir sniedzis vairākas pretrunīgas liecības, bet vēlāk šai lietai pievienota izziņa, ka J. Manginu 1945. gada 8. oktobrī nogalinājušas nezināmas personas. Protams, ka apsūdzētie tur nevarēja būt vainīgi, jo viņi atradās apcietinājumā.
Pirmajā J. Mangina liecībā teikts, ka viņš 24. jūnija pievakarē apbraukājis savas ciema padomes teritoriju, lai paziņotu iedzīvotājiem, ka tiem jāved malka. Jāņa Rigerta mājās “Iesalniekos” atskrējis kāds zēns un teicis, ka šurp nākot astoņi apbruņoti cilvēki. J. Mangins steidzies pie ratiem, lai aizbrauktu, bet pie viņa pieskrējuši četri vīri, notriekuši no kājām, atņēmuši šauteni, sasējuši rokas, pavēlējuši iet uz lauku, kur likuši ostīt automāta stobru un lūgt Dievu. Dažādi izņirgājušies un teikuši, lai pametot ciema padomes priekšsēdētāja amatu, ja ne – tad nošaušot. Vēlāk rokas atsējuši un palaiduši. Vainīgie esot bijuši V. Žindulis, J. Žindulis, J. Uļinskis un L. Ušerovskis, visi apbruņoti.
Šī liecība izklausās ļoti nopietna – krietnam padomju varas pārstāvim uzbrucis vesels bars līdz zobiem apbruņotu “pretpadomju elementu” un viņu ar milzīgu pārspēku atbruņojuši. Pēc mēneša atkārtotā pratināšanā tā lieta izskatās pavisam citādāka – V. Žindulis uzbrucis ap plkst. 23, ar dūres sitienu šo notriecis, bet tie citi (trīs bārdaiņi) esot atradušies apmēram 100 metru tālāk, un tos neesot varējis atpazīt.
Kratīšanā ieročus neuziet
Vēlāk tika nopratināti liecinieki, kas tajā Jāņu vakarā atradušies “Iesalniekos”. Pēc viņu sniegtām liecībām iznāk, ka J. Mangins ieradies iedzēris, vēlāk kāds teicis, ka ārā šaudās, un J. Mangins paņēmis savu šauteni un izgājis. Dažus metrus no minētām mājām krūmos esošais V. Žindulis uzsaucis “stāt!” un “atdod šauteni!”. Ar to arī viss beidzies. Protams, ka šāda atbruņošanas versija nemaz neizskatās varonīga.
Toties V. Žindulis nevienā no daudzām pratināšanām tā arī nav atzinies par šo atbruņošanu. Arī viņa sieva apgalvojusi, ka vīrs Jāņos atradies savās mājās. Kratīšanā J. Mangina šautene un liecinieku minētais V. Žinduļa automāts netika atrasti.
1946. gada 21. februārī Valdemāram Žindulim piespriesti desmit gadi ieslodzījumā, bet Arvīdam un Helmutam Dručkām – katram pa septiņiem gadiem.
Vēlākajos gados Panemunes pagastā darbojās vairākas citas mežabrāļu vienības, kas bija jau labāk organizētas. Tajās plecu pie pleca pret padomju okupantiem cīnījās gan latvieši un lietuvieši, gan arī kāds Kēnigsbergas vācietis. Bet par to citreiz.
