Gunitas un Andra Dzelzkalēju kāzu dienā pirms 19 gadiem kaimiņu dāvātais trusis mainījis ģimenes ikdienu uz visiem laikiem. Par to «Bauskas Dzīve» pārliecinājās, apmeklējot viņus Bauskas novada Codes pagastā.
Nakts dzīvnieki
«Nekad nebiju domājusi, ka man būs truši, kur nu vēl vairāki desmiti,» jokojot sarunu sāk Gunita. Viņa kopā ar vīru Andri rūpējas par teju simts garaušiem. Tie tiek turēti pašu priekam, un ko tur slēpt – radu un draugu vēderiem.
Trušu kopskaits teju 20 gadu laikā neesot saskaitāms. Ik gadu kāds nomirst, citus nokauj, bet to vietā tiek nopirkti vai mātītēm sadzimst jauni dzīvnieki. «Trušu audzēšana ir hobijs, kas prasa milzum daudz laika. Citi tur kazas, aitas, govis, bet mēs – trušus,» stāsta saimnieki.
Darba ar trušiem esot daudz. Divreiz dienā tie jāaprauga, jāpapildina barības trauciņi, jāpiegādā siens. Katra dzīvnieka mājvietu saimnieki reizi mēnesī iztīra un dezinficē. Garauši tiek baroti ar graudiem, saimnieku audzētām bietēm un burkāniem. Slapju zāli trušiem nedrīkst dot, tā slikti ietekmē vēdera darbību. Kad tuvojas rudens un ziema, tiem tiek pasniegts arī kāds vitamīns.
Par spīti ikgadējām vakcīnām dzīvnieki mēdz saslimt. Tādās reizēs noder šņabītis. Gunita stāsta: «Reiz, kad ārstējām trušus, kāda kundze mums teica: «Ko jūs tur ķēpājaties? Iepiliniet mazliet šņabīša rīklē, un trusis ātri vien būs vesels.» Pret pumpām labi palīdz joda tinktūra un smēres.»
Truši esot nakts dzīvnieki. Pa dienu tie ir slinki, mazliet panašķējas un ļoti daudz gulšņā, bet naktīs sākas skraidīšana pa būri un barība tiek apēsta nemanot.
Gatavo speciālus ēdamtraukus
Andris ar sievu Gunitu ik pa laikam viesojas arī pie citiem trušu audzētājiem. «Tā ir lieliska pieredzes apmaiņa. Katru gadu dodamies arī uz trušu izstādi Rāmavā,» stāsta saimniece.
Andris daudz darba un laika veltījis trušu dzīves kvalitātes uzlabošanai. Gunita slavē vīru, kas trušu ērtībām sameistarojis īpašus ēdamtrauciņus. Andris dažādos augstumos būros iebetonējis atšķirīga izmēra margarīna kārbiņas. Tas tāpēc, lai truši pilnā trauka saturu neuzmanības vai blēņu dēļ neizmētā pa visu būri. Dažiem pūkaiņiem pat piemērots bļodiņas augstums, lai vieglāk mieloties un ausis negulstas trauciņos.
Būru būvniecība ir laikietilpīga. Patlaban Andris steidz pabeigt pēdējos darbus, drīz būšot pāris jaunu būru. «Jātaisa kārtīga mājvieta. Truši mēdz ārdīties un saplēst kādu resti vai žogu, kas kalpo loga vietā. Zobi un nagi tiem ir ļoti spēcīgi. Dzīvnieki kokā izkasa lielus robus, ja laikus nepamanītu, tie izšmauktu laukā,» stāsta Andris.
Spalvas kalpo par segu
Trušu mamma trīs reizes gadā pasaulē laiž mazuļus. Dzīvniekus varot pārot arī biežāk, bet tas pārslogo mātīti, un rodas veselības problēmas. Parasti mammai piedzimst pieci seši mazuļi, gadās arī astoņi, bet rekords esot 12 garauši.
Ir bijuši gadījumi, ka trušu mamma pēc dzemdībām nomirst, tad jāmeklē audžumamma. Tas jādara desmit dienu laikā, kamēr mazuļiem vēl aizvērtas actiņas. Vispirms būrī ieceļ trusēnus, pēc 30 minūtēm ielaiž jauno mammu. Tas tāpēc, lai mazuļu smarža sajauktos ar jau būrī esošo. «Līdz šim audžumammas nevienu bāreni nav atstūmušas,» priecājas Gunita.
Trušu grūtniecība ilgst mēnesi. Kad tuvojas dzemdību laiks, māte iekārto midzeni, vienā būra stūrī savelkot salmus un izveidojot ligzdu. Lai būtu siltāk, trušu mamma no vēdera izplūkā kažociņu, spalva mazuļiem kalpo par segu.
Ar cilvēkiem truši ir draudzīgi. Sākumā aizsargājoties tie atkāpjas, bet jau pēc mirkļa, ziņkāres vadīti, paši nāk klāt, osta rokas un izrāda interesi. «Trušiem, tāpat kā cilvēkiem, raksturi ir dažādi – cits ir draudzīgs, dažs vienaldzīgs, bet kāds gluži nejauks,» spriež Andris.
Patlaban Dzelzkalēju ģimenei ir tikai viens šķirnes dzīvnieks – ‘Burgundijas’ trusis. Daži būdās ērti iekārtojušies pūkaiņi līdzinās ‘franču auntrusim’, ‘lielajam tauriņtrusim’, ‘Vīnes zilganpelēkajam’ un ‘lielajam sudrabotajam’.
