Nesen ar krāšņu koncertu tautas namā savu 50. jubileju atzīmēja jauniešu deju kopa «Jandāls». Viņi ir vienīgais Tautas deju ansamblis (TAD) bijušajā Bauskas rajona teritorijā. TDA nosaukums gan toreiz, gan tagad nozīmē būt par paraugu citiem deju kolektīviem, demonstrēt sniegumu, uz kuru tiekties pārējiem.Zināms, ka iemācīties dejot var jebkurš, atšķiras tikai darbs, kas jāiegulda individuāli katram un kolektīvam, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Dažkārt jauniešiem šķiet, ka dejot tautas dejas ir vecmodīgi, viņi nevēlas to darīt, lai vienaudži neizsmietu. Taču, atnākot uz «Jandāla» koncertu, jebkurš var pārliecināties, ka galvenais ir nevis, KO tu dejo, bet gan, KĀ tu dejo. Lai saņemtu publikas, tai skaitā vienaudžu sajūsmas saucienus, dejojot ne mūsdienīgas dejas, ir vajadzīgs vien(?) darīt to kvalitatīvi.Padomju laikos «Jandāls» ir sasniedzis pašu augstāko līmeni, kādu vien pašdarbības kolektīvs toreiz varēja sasniegt. Taču tas nemazina ansambļa nopelnus mūsdienās. Šodienas pašdarbības deju kolektīviem nereti ir problēmas ar sastāvu (dalībnieku trūkums, aizņemtība darbos un mācībās), ar motivāciju. Nopietni strādāt, fiziski piepūlēties nedaudzajās brīvdienās, neko par to nesaņemot pretī materiāli, nereti ciešot pat zaudējumus, mūsdienu pragmatiskajā laikmetā ir visai sarežģīti.Jo uzteicamāk, ka šādā situācijā «Jandāls» spēj pastāvēt un saglabāt augstu izpildījuma līmeni. Tas, protams, ir vadītājas Tamāras Lisovcovas nopelns, kura tur godā izcilās deju pedagoģes Birutas Hegenbartes ieliktās un Dzintara un Ligitas Zeibotu pārmaiņu laikos saglabātās dejas tradīcijas. Visu šo dejas pēctecību arī varēja vērot jubilejas koncertā.
