Nākamā gada februārī paies tieši desmit gadu, kopš mana kādreizējā skolas biedre Bauskas 1. vidusskolā iecavniece Gunta Krūma dzīvo un strādā Londonā.
Nākamā gada februārī paies tieši desmit gadu, kopš mana kādreizējā skolas biedre Bauskas 1. vidusskolā iecavniece Gunta Krūma dzīvo un strādā Londonā.
Viņa ir gide slavenajā Tauera tilta muzejā (tilts celts astoņus gadus, atklāts 1894. gada jūnijā).
Zinu, ka Lielbritānijā tu nokļuvi pēc precībām ar londonieti Maiklu. Kā esi iedzīvojusies svešā zemē, vai viegli sameklēji darbu?
– Sākumā bija ļoti grūti. Negribēju būt atkarīga no vīra un izmisīgi meklēju darbu. Vēlējos tādu, kas mani interesētu, kas būtu saistīts ar valodām. Droši vien liktenis manās rokās ielika kādu vakara avīzi, kur izlasīju darba sludinājumu – vajadzīgs gids uz Tauera tilta. Kā tagad atceros, darba intervijā trīs cilvēki mani tirpināja kādas divas stundas. Pēc mēneša piezvanīja, apsveica un piedāvāja to vietu man.
Sākumā jutu naidīgu attieksmi no vecākiem kolēģiem, jo biju taču no Austrumeiropas, turklāt tolaik šis darbs skaitījās vīriešu monopols. Mans lielais pluss bija un vēl joprojām ir vairāku valodu prasme. Varu vadīt grupas angļu, spāņu, vācu, krievu un, protams, latviešu valodā. Liela daļa angļu uzskata, ka viņiem pilnīgi pietiek ar savas valodas prasmi, citas nav jāmācās.
Lielu paldies saku savai lieliskajai angļu valodas skolotājai Bauskas 1. vidusskolā Melitai Bebrei. Viņas nopelns, ka esmu iemīlējusi angļu valodu.
Kādi ir darba un dzīves apstākļi Londonā?
– Ir savi plusi, bet kopumā vairāk tomēr mīnusu. Protams, gidu jomā šis ir prestiža darbs un viens no vislabāk apmaksātajiem – kā nekā Tauera tilts ir Londonas simbols. Mums ir skaistas formas angļu karoga krāsās, tāpēc mūs dažreiz jauc ar “British Airways” darbiniecēm. Bet mūs arī “izspiež kā citronus” – darbs no pulksten 9 līdz 18, bieži nākas arī pa 13 – 15 stundām strādāt, jo tilta galerijas nereti izīrē kāzām, ballēm. No augšas taču paveras vienreizējs skats uz Temzu, uz Londonu nakts ugunīs. Diemžēl redzam arī, cik ļoti angļiem patīk alkoholiskie dzērieni, īpaši alus…
Londonu pamatoti uzskata par vienu no visdārgākajām pilsētām pasaulē. Tāpēc biju ļoti izbrīnīta, uzzinot, ka daudzi no Latvijas dodas uz Angliju peļņā. Tas pašlaik iespējams, galvenokārt nelegāli strādājot, – atkrīt daudzie un dažādie nodokļi, apdrošināšana utt.
Jāatzīst, ka pastāv arī rasu problēmas, dažos rajonos t. s. “baltie” jau kļūst par minoritātēm, melnādaino ir tik daudz, ka liekas – atrodies Āfrikā.
Kā zināms, Londonas klimats nav no jaukākajiem – vējains, mitrs, miglains, arī pārtika nav īpaši veselīga un dabiska.
Kā pārdzīvoji nesenos traģiskos notikumus Londonā?
– Torīt gadījās iet garām vienai no cietušajām metro stacijām. Redzēju lielu pūli ārā, cilvēki sprieda, kāpēc pazudusi elektrība un slēgta stacija? Tikai pēc stundas darbā uzzinājām, kas noticis. Todien apstādināja pilsētas metro, bija drausmīgi sastrēgumi, panika, neziņa. Kad beidzot nokļuvu mājās un redzēju TV uzfilmētos cietušos, uznāca asaru lēkme, laikam šoks… Teroristi bija izvēlējušies tos metro posmus, kas atrodas visdziļāk pazemē, kur iespējami vislielākie postījumi un upuri, kur visgrūtāk tikt klāt…
Kā tu uzturi saikni ar Latviju?
– Ģimenē esam nolēmuši, ka ar meitiņu Kristiānu runāsim tikai latviski. Divreiz mēnesī viņa apmeklē latviešu svētdienas skolu, es – latviešu klubu. Regulāri ar mammu sazvanos, no Latvijas saņemu presi. Ļoti dzīvoju līdzi mūsējiem futbola maču un arī Eirovīzijas konkursa laikā, drīkstēju par mūsējiem balsot un aģitēt. Arī vēlēšanās piedalos – Latvijas vēstniecībā. Vismaz reizi gadā braucu uz Latviju, aicinu māti pie sevis.
Kā tu uzņēmi Latvijas iestāšanos ES?
– Ar lielu prieku! Domāju, mazai valstij citas iespējas nebija.
Salīdzini Londonu un Rīgu!
– Rīga ir daudz tīrāka, sakoptāka. Piekrītu uzskatam, ka Prāgā un Rīgā ielās var sastapt daudz vairāk skaistu, slaidu un koptu sieviešu nekā citur pasaulē. Latvijas sievietes prot arī gaumīgāk ģērbties – ar rozīnīti. Diez vai Latvijas vīrieši prot to novērtēt!
Ko tu vēlies ieaudzināt Kristiānā?
– Apziņu, ka dzīve nav rožu dārzs, ka daudz jāmācās un daudz jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu, jo kapitālisms ir nežēlīgs.
Ko tu novēlētu baušķeniekiem?
– Nebaidīties uzdrīkstēties kardināli mainīt savu dzīvi un būt gataviem daudz un smagi strādāt! Latvijas tā saucamajiem krievvalodīgajiem novēlētu atmest provinciālismu – visur pasaulē valsts skolas ir tikai valsts valodā, bet minoritātes savu valodu saglabā un izkopj, mācoties svētdienas skolās, satiekoties savos klubos.
Vai Londonā paliksi pavisam?
– Nekādā gadījumā! Ar ģimeni noteikti pēc kāda laika atgriezīšos Latvijā. Gribēju ar meitiņu it kā jau uzreiz braukt mājās, kad aizgāju no pirmā vīra – Maiklam bija problēmas ar alkoholu, nācās visu sākt no nulles –, bet žēl bija atstāt tik labu un saistošu darbu. Ar tagadējo vīru Ričardu, starp citu, manu tiešo priekšnieku, mums ir lieliska saskaņa – jūtu viņa atbalstu, sapratni, labsirdību un humora izjūtu.
