Slēpošanas prieks, ja reiz izjusts, paliek visam mūžam. Tā varētu sacīt par cītīgajiem balto sliežu vilcējiem, kurus ik pa laikam var sastapt Vecsaules pagasta Likvertenu mežā.Baušķenieks Herberts Mucenieks arī šajā sniegiem devīgajā ziemā ir bijis pirmais un, tāpat kā iepriekšējos gadus, ieminis pēdas. Tādas, kas ir piemērotas iesācējiem un tiem, kam izturības mazāk, arī garākus gabalus, kas kopumā izstiepjas četros kilometros. Viņš to dara savam priekam un arīdzan veselībai, vienlaikus domājot, lai vēl citi ļaudis gūtu ziemas baudījumu. Sestdienās un svētdienās mežā var sastapt vairāk slēpotāju, bet viņu tomēr ir maz. Pārsvarā pusmūža un vecāka gadagājuma sievas, tāpat vīri. Žēl gan, ka jauni ļaudis nav iedraudzējušies ar slēpošanu, kas salīdzinājumā ar citām fiziskajām aktivitātēm sniedz plašāko kustību amplitūdu visām muskuļu grupām. Tas ir tikai viens šo vaļasbrīžu ieguvums, otrs, ne mazāk vērtīgs, – emocionālais aspekts. Meža burvestība, mainoties sniegā smagi nolīkušām eglēm ar baltiem bērziem, kam vējš ātrāk izpurinājis baltos cekulus, ar slaikām priedēm, kas lepni paceļas augšup, spēj kliedēt pat visdrūmāko noskaņojumu. Īstena dabas un kustību terapija, pēc kuras nav jādzenas kilometriem tālu, jātērē prāvas naudas summas un laiks. Slīdot meža takās, iedomājos, ka šeit skolas varētu organizēt mācību stundas. Protams, ne jau katru nedēļu, bet kaut vai pāris izbraukumu ziemā. Labi gribot, gan jau arī inventāru sagādātu.Atkusnis iepauzējis slēpošanas priekus, taču ziema ir gara, viss sniegs droši vien nenokusīs.
