Ceļosim! Starp debesīm un zemi Vācijas augstākajā virsotnē.
Marta beigās man bija lieliska iespēja uz piecām dienām izrauties ne tikai no darba pienākumiem, bet arī ierastās vides – Latvijas. Kopā ar draudzenes Elīnas ģimeni devāmies uz Vāciju, Bavārijas pilsētu Štarnbergu.
Bavārijas sirds
Štarnbergā esam viesojušies vairākkārt, bet šoreiz nebija īpašu pienākumu – varējām nesteidzīgi baudīt Alpu kalnus atstarojošā ezera dāvāto mieru. Štarnberga atrodas 30 kilometrus no Minhenes – dienvidrietumu virzienā. Nelielajā pilsētā ir mazliet vairāk nekā 20 tūkstoši iedzīvotāju. Uzmetot skatu veikalu skatlogos novietoto apģērbu cenu zīmēm un uz ielas esošām automašīnām, ir skaidrs – esam Bavārijas sirdī, kur mīt ļoti turīgi iedzīvotāji.
Pilsētas simbols ir Štarnbergas ezers ar kristāldzidru ūdeni. Tā krastos ierīkotas atpūtas vietas. Izbrauciens ar laivu maksā 20 eiro stundā, bet ar tūristu iecienīto kuģīti, vizinoties pa apli, ezera jaukumu var aplūkot par astoņiem eiro. Kalnā, pilsētas centrā, ir baznīca, no kuras paveras skaists skats uz Bavārijas sirdi.
Virs mākoņiem
Vienas un divu stundu brauciena attālumā no Štarnbergas ir daudz ievērības cienīgu vietu. Vasarā apskatījām Nošveinšteinas pili, bet šoreiz nolēmām doties uz Vācijas augstāko virsotni Cūkšpici. Gribējām aplūkot arī pasaulslaveno Hitlera tējas namiņu, taču apmeklētājiem to atver tikai no maija.
Cūkšpicē no pavasara nebija ne vēsts –, atrodoties teju 1000 kilometru virs jūras līmeņa, bijām sniega kupenu ieskauti. Lielais, aizsalušais un žilbinoši baltais Eibas ezers saplūda ar sniegotajiem kalniem un baltajiem mākoņiem, veidojot acu apmānu – šķita, ka plešas sniega siena. Ar vagoniņu uzbraucām Vācijas augstākajā virsotnē, bet ilūzijas par došanos teju debesīs ātri vien izgaisa. Lūkojoties kamerās, bija skaidrs, ka 2964 metru augstajā virsotnē valda bieza migla un redzamība ir tuvu nullei. Kamēr apspriedāmies par turpmākajiem plāniem, laikapstākļi krietni uzlabojās un migla izklīda, tāpēc nolēmām doties augšup. Desmit minūšu brauciens uz kalna virsotni vienai personai maksā 42 eiro. Dārgi, bet reizi mūžā šāds ieguldījums ir tā vērts. Raugoties uz trošu teju vertikālo novietojumu, daudzu ceļabiedru prātā iešāvās doma: «Vai tiešām «dzelzs bundža» uzvilks kalnā mani un vēl 50 cilvēku?» Tas, protams, izdevās un bez mazākās piepūles! Esot ceļā, migla neatkāpās. Virzoties augšup, bija sajūta, ka dodamies pretējā virzienā – dziļā, nezināmā bezdibenī.
Kad sasniedzām virsotni, mutes visiem bija vaļā. Gandrīz 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa paveras prātam neaptverama dabas aina – debesis saplūst ar zemi un kalni šķiet mazi. Lejā ierīkotajās slēpošanas trasēs cilvēciņi izskatījās kā skudras. No saulainās Štarnbergas bijām nokļuvuši mīnus piecu grādu aukstumā, brāzmainā ziemeļu vējā trīs kilometru augstumā stāvējām plānās pavasara jaciņās un apavos, bez cimdiem, šalles un cepures… Par laimi, Vācijas augstākajā virsotnē ir kafejnīca un skatu tornītis, kur sasildīt nosalušos roku un kāju pirkstus. Bijām pārsaluši, bet nesteidzāmies, vienīgi fotografēšanās ritēja ātrāk nekā citas reizes. Baudot šokolādes dzērienu, pa kafejnīcas milzīgajiem logiem aplūkojām stindzinošo kalnu apvidu.
Piepildās sapnis
Pēc dabas prieku baudīšanas nākamajā dienā izstaigājām Minhenes gājēju ielu, kur ļaudis plūda kā nebeidzama upe. Veikali bija pārpilni, īpaša drūzma bija pie sporta preču tirgotavām – daudzi, pēc «ziemas miega» modušies, meklēja apavus skriešanai.
Ielas malās ir skaistas ēkas, un galā – grezna baznīca. Tiklīdz nogriežamies nostāk no centrālās ielas, paveras Minhenes īstā daba – cigarešu dūmu piesmakusi, dinamiska pilsēta, kur mitinās dažādu slāņu cilvēki.
Mana un ceļabiedra Normunda lielākā vēlme bija apmeklēt futbola kluba «Bayern Munich» jeb Minhenes «Bayern» mājas spēli pret «B. Monchengladbach» komandu. Pēc iepirkšanās mūs abus no busiņa «izmeta» «Arena «Allianz»» tuvumā. Sekojot desmitiem tūkstošu lielai cilvēku plūsmai, satraukuma pilni tuvojāmies sapņa piepildījumam – klātienē stadionā ar 75 tūkstošiem skatītāju vietu lūkoties uz futbola zvaigznēm. Ak jā, viens sīkums – mums nebija biļešu! Par laimi, šī problēma atrisināma diezgan ātri. Esot tikai piecas minūtes stadiona teritorijā, mūs uzrunāja tumsnējas ādas krāsas vīrietis, angļu valodā saukdams: «Biļetes, jums vajag biļetes?» Viena biļete maksāja 35 eiro, bet mums tās bija jāpērk krietni dārgāk. Taču nebijām droši par iespēju klātienē vērot futbola spēli – iegādātās ieejas atļaujas atgādināja prastu papīra gabalu ar alus reklāmu otrā pusē. Jautājot pārdevējam, vai tā ir īsta, saņēmām atbildi: «Es zvēru, ka ir īsta!»
Viņam, par laimi, bija taisnība. Normunds pirmais nopīkstināja biļeti, tiklīdz atvērās vārtiņi uz ieeju stadionā, atskanēja skaļš priekpilns bļāviens: «Jā! Mēs esam iekšā!» Es centos neatpalikt un ar trīcošām rokām iedabūju biļeti aparātā, arī man tas izdevās. Dodoties augšup pa trepēm, pavērās iespaidīgs skats – milzīgs ovāls ar ļoti daudziem cilvēkiem atradās zem mūsu kājām augstu no futbola laukuma. Izjūtas, atskanot svilpei un 75 tūkstošu cilvēku saukļiem, aplausiem un kliedzieniem, bija neaprakstāmas. Divas stundas stadionā paskrēja kā divas minūtes. Stadionu pametām vīlušies – «mūsējie» neiesita nevienus vārtus, lai gan pēdējos četros mačos vidēji spēlē viņi guvuši četrus. Žēl, ka pēc gūtiem vārtiem nedzirdējām satrakotu desmitiem tūkstošu fanu emocijas, bet tas – uz atgriešanos!
