Saules dārzā pie Plūdoņa pieminekļa 11. septembrī skolu jaunieši piecu stundu garumā gan dzejā, gan mūzikā izpauda Imanta Ziedoņa literāro daiļradi, godinot viņu 85. dzimšanas dienas gadā.
13. septembrī Viļa Plūdoņa muzeja «Lejenieki» 50 gadu pastāvēšanas svētkos kā pilsētas, tā lauku skolu audzēkņi, tāli un tuvi viesi dzejā, mūzikā, video izdzīvoja muzeja garo gājumu.
14. septembrī pie Bauskas aizstāvju pieminekļa karu redzējušie un izdzīvojušie vīri, kuru gadu nasta tikai nedaudz «vieglāka» par Latvijas simtgadi, atmiņu stāstos atainoja 1944. gada vasaru, līdzīgu šai – karstu un sausu –, kad Bauska dega kara ugunīs.
Divu dzejnieču – kara un okupācijas varas vajātu – Boļeslavas Martuževas, Ilzes Kalnāres – un nezināma autora vārsmās pausto runāja kāds seniors. Par to, ka, kaujai beidzoties, saule aizkvēpusi dūmiem, uz zaļās zāles pelnu plēnes sakritušas. Kad daudzi ļimuši nopūtās un vaidos, bet smagi ievainots karavīrs čukstus, spēkiem izsīkstot, sola, kā aicinādams, palikt šajā zemes pēdā, no kuras esam dzimuši. Ilzei Kalnārei šī zemes pēda ir vieta, kur runā akmens, runā kalns un vārpas druvā un ceļš uz mājām ved.
Nezināmā dzejnieka stāsts par to, ka vēl mēs esam bagāti, ka mums ir zeme pie jūras un sentēvu tikumi, vizbuļi pakalnos ar visskaistākajiem bērziem un krāsaini rudeņi un ka mums pieder Gaiziņš, Cēsis ar Raunu, Kurzemes kauju slava. Mums pieder Rundāles pils ar visskaistākajām rozēm un, protams, Bauska, kur caur niedrājiem Mēmele plūst. Un vajag ļoti nedaudz – tik lai ziemas būtu baltas un saudzīgi puteņi, un kādu saules staru pelēkā ikdienā, kur spēku sev rast.
Septembris ar Dzejas dienām beidzas. Tikai priekšvēlēšanu drudzī ik pa laikam saklausāms Rainis – par jauno laiku, kas šalkās trīs, vai Edvarts Virza par to, ka laiks vairs neies vecās sliedēs un bišu medus var būt rūgts… Bet Ilze Kalnāre aicina: «Tikai, latviet, ieklausies, ieklausies ar sirdi,/ Ko tu bites dūkšanā, viļņu čalā dzirdi!»
