Dzintra Bračka «Bauskas Dzīvi» mājās «Jukši» sagaida pie galda, uz kura gulst vēstures liecības – simt gadus veca zemesgrāmata, fotoalbums, kurā nams iemūžināts dažādos laika nogriežņos, un citi dokumenti, kas apstiprina vēsturisko nama piederību Bračku dzimtai.
Dāvanā – neauglīga zeme
Pateicoties rūpīgi glabātiem dokumentiem, Vecumnieku novada Bārbeles pagasta Gaismas ciema māju «Jukši» vēsture ir skaidra. Dzintras vīra Artūra vecvectēvs Jēkabs Juksis (no uzvārda arī mājas vārds) ap 1870. gadu piedalījies tā sauktajos Krievu-turku karos. Pārsteidzošā kārtā viņš karu pārcieta un atgriezās mājās Ceraukstes pusē. Par kara varoņdarbiem Jēkabam piešķīra neauglīgu zemesgabalu Bārbeles mežos. Zeme gan piederēja Ceraukstes muižai, ko apliecina vairāk nekā simt gadus veca zemesgrāmata krievu valodā un latviešu vecajā drukā.
Jēkaba meita Līza apprecējās ar Jāni Bračku, un tēvs meitai dāvāja māju, kuru pats bija saņēmis kā velti. Zeme bijusi tik ļoti neauglīga, ka vienīgie, kas apgabalā auguši, bijuši koki un krūmi. Līzai dzima 11 bērni – deviņi dēli un divas meitas. Nāca kari, un mājas bija jāpamet.
Ne grīdas, ne jumta
Dzintra stāsta, ka «Jukši» tika pārvietoti: «Mana vīra tēvs 1930. gadā ar ģimeni atgriezās «Jukšos». Koka guļbūve bija tikpat kā izpostīta. Vairāki kāpurķēžu traktori koka būdu atvilka pāris kilometrus prom no neauglīgās zemes uz vietu, kur tā stāv pašlaik – ciematā Gaismas.»
Vīratēva lielākā bagātība un ģimenes glābiņš bija zeme. Te kartupeļi auga griezdamies. Dzintra vīratēva namā ienāca 1960. gadā. Arī tad laikazobs bija darījis savu, kopš pārvietošanas nekas daudz nebija mainījies. «Mājai nebija jumta un grīdas. Bija dažas sienas, tas viss. Pacietīgi visu būvējām un taisījām, līdz uzcēlām pienācīgu namu, kurā augt bērniem,» atminas Dzintra. Pašu rokām, ķieģeli pie ķieģeļa mūrējot, nams šodien par pajumti kalpo trim paaudzēm.
«Jukšos» pašlaik saimnieko meita. «Man vairs nekā nevajag, lai bērni un mazbērni saimnieko un dzīvo! Esmu priecīga par to, kas piedzīvots un manai ģimenei pieder,» mierīgi nosaka Dzintra Bračka.
Pieraksti kladēs
Dzintra no galda paņem lielu kladi. Tajā viņa pārrakstījusi savā rokrakstā mātes Zentas dzīves piezīmes. «Mamma prata skaisti un labi rakstīt. Viņa apraksta kara šausmas, dzīvi tolaik Skaistkalnes pusē. Šiem pierakstiem ir liela nozīme, bet, šķiet, tie tā arī paliks nenovērtēti,» spriež saimniece.
Zenta dzīvē piedzīvoto apraksta sīki un smalki, pieminot krāsas, formas tērpu īpatnības, to senāko laiku noskaņojumu un attiecības starp cilvēkiem. «Mēmeles upe bija sārta no asinīm. Gaismā virmoja trūdošu dzīvnieku un cilvēku smaka. Visapkārt uguns, un mēs tam pa vidu. Karavīru jūra plūst, un ļaudis brēc, bet bumbas spītīgi neapklust. Pa pagraba lodziņu vēroju un klusībā pateicos – esam dzīvi,» tā par 1944. gada 15. augustu raksta Dzintras mamma.
Līdzīgi kāds skumjāks un kāds priecīgāks stāsts ir iemūžināts tintes rakstā vairākos desmitos klažu.
«Tās ir mātes atmiņas par dzīvi, tolaik piedzīvoto. Ir arī vietas, kur aprakstīta «Jukšu» māja, tās teritorija un te redzētais. Vēl daudzas klades jāpārraksta, citas vēl neesmu pat izlasījusi,» par mammas atstāto mantojumu stāsta Dzintra Bračka.
