Silta, jauka bija vasara un brīnišķīgs rudens. Dārzos raža bija laba, un to novākt laika bija diezgan. Daudz patīkamu notikumu un dažādu pasākumu. Tas uztur dzīvesprieku un možu garu.
Tomēr ir lietas, kas satrauc, nomāc. Kaut vai eiro ieviešana. Mums stāsta, ka ar jauno valūtu būsim ieguvēji. Es šajā informācijas gūzmā esmu ievērojusi vienu vienīgu labumu – ja braucu ekskursijā pa Eiropas valstīm, man nav jānoņemas ar naudas maiņu. Un viss. Teica, ka cenas necelšot, bet paskatieties, kas notiek veikalos! Cenas ceļ pamazām pa 2, 3, 5 santīmiem. Sakiet, lūdzu, vai es varēšu nopirkt tikpat daudz produktu par desmit eiro kā par desmit latiem? Noteikti nē. Līdz 1. janvārim vēl ir daudz laika cenu celšanai. Tiem, kam algas un pensijas lielas, to nejutīs. Bet kam mazās algas un pensijas?
Reizēm ir tāda sajūta, ka pensionārs valstij ir lieks. Vienīgais, paldies Dieviņam, ka nav jāaudzina bērni, tā ir vieglāk nekā ģimenēm ar maziem ienākumiem un kurās aug bērni.
Mani satrauc necieņa pret mūsu zemi. Apskatieties, kāds izskatās karogs pie viesnīcas «Bauska». Visu vasaru un vēl pirms pāris nedēļām redzēju karoga izspūrušo apakšējo malu. Tas ir kauna traips ne tikai viesnīcai, kur iegriežas un nakšņo ārzemnieki, bet visai valstij.
Tagad skolās daudz visādu modernu iekārtu – tāfeles, datori, projektori. Visas nemaz nemācēšu nosaukt. Taču pavisam izskausta pirmajās klasītēs lasīšana uz laiku – noteikts vārdu daudzums minūtē. Bērni maz lasa grāmatas, vairāk nodarbojas ar datorspēlēm. Un arī rakstīšana, šķiet, ir tikai laika patēriņš. Kādam varbūt liekas, ka tas ir pareizi… Bet kā var celt māju bez pamatiem? Lasīšana, rakstīšana un reizesrēķins galvā –, domāju, tas ir pamats turpmākajam. Tagad mācības tā sarežģī, ka paši grāmatu sarakstītāji diez vai zina, ko sadarījuši, turklāt grūti apjēdzamā valodā. Piedodiet man, pensionārei, ka bāžu degunu, kur nevajag. Bet tāds ir mans viedok-lis – ja ceļ māju, tad uz stipriem, drošiem un precīziem pamatiem.
