Vienotā Eiropas telpa man vairs nesaistās tikai ar atvieglotu ceļošanu. Arī NATO aviācijas bāze Šauļos manī nerada Eiropas drošības un vienotības izjūtu. Es neredzu sevi šajā kontekstā. Man ir nepieciešama identitātei cita sala.
Pirmoreiz to negaidīti atradu Bosnijas svētvietā Medžugorjē, pat nedomājot par Eiropas Savienību, kuras dalībniece Latvija bija vismaz divus gadus. Ik vakaru dievkalpojuma noslēgumā stāvēju milzīgā laukumā iepretim tūkstošiem visdažādāko tautību un rasu cilvēku. Klusums, viegla dūmaka pār kalniem un ielejas vīnogulājiem, klusināta sakrālā mūzika.
Piepeši, negaidīti un šokējoši sajutos vienā vakarā kā pasaules daļa. Jau nākamajā mirklī vēl skaidrāk nekā jelkad apzinājos sevi par Eiropas telpas kaut vai puteklīti. Tas bija neparasti un turpinājās diezgan ilgi. Nākamajā dienā, aizbraucot uz Horvātijas tuvējo pilsētu Dubrovniku, ieklausījos vietējo sieviešu augsto papēdīšu klikstos pret ielu un laukumu marmora plātnēm, atkal neizsakāmi dziļi un varbūt mazliet sāpīgi sevi apzinoties par Eiropas antīkās civilizācijas daļiņu. Es neko neprātoju un nekādas vēsturiskas shēmas nerisināju. Manī vienkārši iemājoja Eiropas piederības iracionāls gars. Tik dziļu strāvojumu nebiju izjutusi ne semināros, ne konferencēs un speciāli organizētās akcijās.
Kāpēc šo epizodi atceros? Nu, pirmkārt, tai bija kāda īpaša loma manas personiskās Eiropas identitātes apjausmā. Otrkārt, vēl ir arī svarīgāks aspekts: Eiropas vienotās telpas apzināšanās nenozīmē tikai Briseles vai Strasbūras ierēdņu lēmumus. Eiropas piederībai ir jābūt – vai, gluži otrādi, nav jābūt – katram sevī pašā.
