Katra cilvēka dzīvē ir pirmā mīlestība un pēdējā. Ir arī tāda, kurā nav pat pieskāriena, bet laimīgu dara apziņa, ka esam viens otram. Tā ir mīlestība uz dzimteni.Savu Vidzemes vectēvu Pēteri dzīvu neesmu satikusi. Vien dzirdēts nostāsts, ka 1940. gada vasarā, kad Latviju okupēja Krievija, viņš noracis zemē māla podu ar sudraba latiem un Latvijas karogu. Par savu nodomu Pēteris bildis sievai, bet nav paguvis parādīt vietu. Dažas dienas vēlāk, vedot sienu mājās, vezums apgāzās un vectēvs palika zem tā. Sākās karš, Pētera dēlu Jāni ierāva vācu armijā, bet vecmammu Emmu izsūtīja uz Sibīriju. Nekas īpašs, tāds liktenis bijis tūkstošiem Latvijas ģimeņu. Mana tēva dzimto māju Trikātas pagastā vairs nav. Nezināmā vietā aprakto depozītu jau sen paņēmusi zeme. Dzīvs tikai nostāsts par vectēvu, kurš negribēja, lai svešās rokās nonāktu visdārgākais – daļiņa Latvijas. Nepiktojos uz cilvēkiem, kuri pašlaik ir dusmīgi uz savu valsti. Esmu pārliecināta, ka arī viņiem pienāks citāds laiks un piederības apzināšanās savai Tēvzemei.Latvija pašlaik šķiet kā gājējs, kurš ceļu zem kājām meklē ar balto, neredzīga cilvēka spieķi. Iet lēni, baidoties klupiena, grūdiena, kritiena, apzinoties, ka tiem neizbēgt.Māras Zālītes lugā «Tobāgo» puisis savai meitenei čukst: «Mīlu tevi!» Viņa atbild: «Es vairāk! Un tūkstoškārt!» Teiksim to rīt, 18. novembrī, savai Latvijai! Ieslēgsim sirdī visdārgāko! Iedegsim sveci, dodot valstij katrs mazliet no savas gaismas un mīlestības. Tas stiprina.
