Pērnvasar mūžībā aizgāja Sandra Šmate, kora «Muklājs» diriģente, vēl nesasniegusi 50 gadu vecumu. Man ir bijis tas gods ar šo amatieru kolektīvu savulaik Sandras vadībā vinnēt Dziesmu svētku «koru karus» kamerkoru grupā, iegūt balvas starptautiskos festivālos, ar sniegumu savaldzinot un aizkustinot līdz asarām ne tikai publiku, bet arī žūriju.Februārī tagadējie un «vecie» muklājieši tikās Sandras piemiņas koncertā. Kopā dziedājām dziesmas, ko savulaik izcili apgaroti, pirms tam ielikusi nopietnu vokālo un konceptuālo pamatu katram koristam, diriģēja Sandra. Izpildot noslēguma gabalu par bildi rāmītī un redzot uz sienas projicēto smaidošās Sandras fotoattēlu, ne viens vien nespēja novaldīt asaras.«Muklājs» nav tikai koris, tas joprojām ir dzīvesveids un domubiedru kopa. Atminu, kā savulaik, kad San-drai piedāvāja amatus kultūras un pašvaldības struktūrās, pat biju dusmīga, ka viņa tos atraidīja un palika diriģēt savu kori, kā arī mācīt mūziku skolasbērniem. Tagad saprotu, ka nekāda karjera nebūtu bijusi vērtīgāks mūža veikums kā tie simti cilvēku, kam Sandra iemācīja dziedāt un mīlēt mūziku.Sandra bija ģeniāla amatierkoru diriģente, jo viņa prata nodot savu izcilo muzikalitāti jebkuram, padarot viņu par mākslas brīnuma līdzradītāju. Lasot Jāņa Lejiņa triloģijas «Zīmogs sarkanā vaskā» noslēguma daļu «Rūnas», sapratu, ka Sandra bija Tālivalža mantiniece, proti, saņēmusi mūzikas zinšu daļu no viņa sensenis izlietā tautas vērtību un gudrības kausa, lai to nesagrābtu un neiznīcinātu iekarotāji. Ar mums ir citas šī mantojuma glabātājas – Anita Garanča, Aira Birziņa, Mārīte Jonkus, Alise Veisa… Labi, ka to nesam līdzi nākotnē.
