Vairāk par pašu jautājumu – vai krievu valoda var kļūt par otro valsts valodu – satrieca patriotiski nodēvētās Zaļo un zemnieku savienības virzītā Valsts prezidenta Andra Bērziņa reakcija.Vispirms viņš paziņoja, ka nenostāsies nevienā pusē (arī savas tautas – ne?!), pēc tam – ka nesaprot Rīgas mēra Nila Ušakova (SC) nostāju, aicinot parakstīties par draudīgo ierosinājumu, jo domājis, ka politiķis ir «tālredzīgāks». Tieši kādas valsts nākotnes izpratnē?Vai tajā, ko gribējām «kaut pastalās, bet brīvi»? Vai tādā, kur dažu silei tuvākās pastalas pārtop zelta zābaciņos ar rīcību, par kuru pēcāk kauns atzīties? Varbūt tādā, kuras ar prokrievisko spēku atbalstu ievēlētais prezidents uzstājīgi melo, ka ir «zemnieks», kaut dzīvesgājums par to neliecina. Toties padomjlaika «pokazuha» (izrādīšanās – red.) strādā labi – ne viens vien pensionārs gatavs neticēt A. Bērziņa savtīgajai rīcībai banku privatizācijā, jo viņš atsakās no prezidenta algas un Jūrmalas rezidences. Nudien, ja briedis jau ledusskapī, kāpēc jāknābā druskas zem galda…Kad A. Bērziņš pēc dažām bezviedokļa dienām ar mokām izspieda N. Ušakova iepriekš paustajam līdzīgu dežūrtekstu, ka latviešu kā vienīgās valsts valodas statuss nav apstrīdams, lietas kļuva skaidrākas. Sazvērestības teoriju piekritēji var vīt fabulas par sakritības iemesliem un mērķiem. Tie, kas domā vienkāršāk, var pašausmināties, uz kādu padomjlaika «dinozauru» kārtējo reizi esam trāpījuši.Pašiem jādomā, kāpēc Latvijas galvam ir bail skaidri pateikt, ka šī ir vienīgā valsts, kur latviešu valoda ir un būs dzīva, un kuram šāda pašsaprotama nostāja varētu nepatikt. No A. Bērziņa stingru mugurkaulu negaidiet. Situācija atgādina moto, kas likts filmai par Hitleru – lai notiktu liels ļaunums, vajag tikai, lai labi cilvēki neko nedarītu. Nudien, jācer, ka labajiem cilvēkiem šoreiz pietiks drosmes neklusēt.
