Šonedēļ televīzijas vakara ziņu raidījuma sižets sagrāva pēdējās ilūzijas par mūsu sabiedriskās domas, lēmumu pieņemšanas, naudas dalīšanas u. c. vitāli svarīgu darbību līderu izpratni par situāciju Latvijā.Reportiere bija meklējusi skaidrojumus, kāpēc interneta izsolē izlikts Triju Zvaigžņu ordenis. Vien garāmejot pieminot ticamāko iemeslu – kolekcionāru interesi, stāstiņš bija juceklīgs, tomēr izcēlās viena cilvēka teiktais. Ordeņa kapitula pārstāvis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks starp citām pauda frāzi – nezinu, kam jānotiek, lai [saņēmējs] pārdotu Triju Zvaigžņu ordeni.Es gan zinu, kam jānotiek. Piemēram, kad šī svarīgā apbalvojuma saņēmējam vairs nav naudas, par ko nopirkt ēst. Vai – kad nav naudas zālēm, bez kurām sāktos nepārvaramas sāpes vai citas smagas slimības izpausmes. Vai – kad viņa tuviniekam valsts vairs negarantē ārstēšanu par nodokļu maksātāju naudu. Vai – kad viņam uzkrauti pārmērīgi mesli un sarukušie ienākumi vairs nesedz ģimenes uzturēšanas izmaksas. Un pats smagākais gadījums: kad šī ordeņa saņēmējam vairs nav svarīgi, ka viņš ar to apbalvots, jo sabiedrības vēlētie un ieceltie pārstāvji ar savu rīkošanos ir sagrāvuši ticību tā vērtībai.Tad, kad cilvēki, kuru brīvības dēļ mēs visi gājām uz barikādēm, kļūst nesvarīgāki par ordeņiem, prezidenta virtuvi, ierēdņa dienesta auto u. tml., valsts zaudē savu jēgu. Un nevajag brīnīties, ka kāds ne tikai pārdod, bet pat nekāro saņemt Triju Zvaigžņu ordeni. Iespējams, šīs attieksmes spilgtākā izpausme ir tik daudzu izvēle turpmāk paļauties uz citām valstīm. Minētajām līdzīgas situācijas patlaban ir Latvijas ikdiena, un nav pareizi, ka lēmumu pieņēmēji rīko un vērtē dzīvi, par kuras skarbumu pat neko nenojauš.
