Domāju, ka daudzi latvieši, kuri lasa avīzi, man palīdzēs izrēķināt, cik žuļiku un krāpnieku rudenī atkal grib tikt mīkstos un naudīgos krēslos.
Domāju, ka daudzi latvieši, kuri lasa avīzi, man palīdzēs izrēķināt, cik žuļiku un krāpnieku rudenī atkal grib tikt mīkstos un naudīgos krēslos.
Repše, manuprāt, jau piešmauca tautu ar pāreju no rubuļa uz repšuku un no repšuka uz latu. Kristīgā partija – laba lieta, ir taču desmit baušļu, pats esmu ticības mācību skolā mācījies, jauki. Bet, tavu nelaimi, atkal uzņēmējs Šlesers…
Nez, no kā komjaunietis Čevers grib latviešus atbrīvot, dibinot brīvības partiju? Pat Triju Zvaigžņu ordeņa apbalvojumu saņēmis. Bet kur palika barikāžu dalībnieku nozīmītes? Vai Gailis tās «nobrauc» ap zemeslodi? Nu nē taču! Tā tak nav tautas nauda. Jau piecpadsmit manu barikāžu kolēģu guļ zem zemes! Vai viņiem pēc nāves uz kapa tās nozīmītes uzliks? Nē taču!
Kad vēl strādāju, cēlu Bausku. Tas bija tā saucamos okupācijas gados, kad deva goda rakstus un diplomus. Mēs, celtnieki, teicām – labāk būtu piecus rubļus iedevuši, nevis to bildi ar karogiem un Ļeņina ģīmi. No darba mājās braucot, iegāju veikalā pirkt sērkociņus. Par vienu kapeiku iedod divas kastītes. Un tā visu mēnesi vedu mājās špickas. Pēc naudas reformas neatkarīgā Latvijā (1 pret 200) vajadzētu par vienu santīmu nopirkt 400 kastīšu sērkociņu. Bet nekā! Ja esmu pareizi aprēķinājis, tad mans priekšlikums būtu: salasīsimies divi simti sērkociņu cienītāju un dibināsim vēl vienu – sērkociņu – partiju. Varbūt kāds no mums tiks Saeimā un ievedīs kārtību. Un vēl. Kā zināms, ar sērkociņiem nav joki: ar vienu spičku var nodedzināt puspasaules…
H. VĪTOLS Bauskā
