Klāt pavasaris un līdz ar to arī kārtējais «hokeja trakums» jeb pasaules A grupas čempionāts. Šis notikums līdzi atnes arī hokeja fanu aktivitātes.
Klāt pavasaris un līdz ar to arī kārtējais “hokeja trakums” jeb pasaules A grupas čempionāts. Šis notikums līdzi atnes arī hokeja fanu aktivitātes. Taures skaņas, bungu rībieni, fanu spiedzieni ir arī mūsu pilsētai raksturīga parādība. Aktīva līdzjušana nav nekas nosodāms. Fanošana ir izplatīta jau kopš gladiatoru laikiem. Arī es savulaik (kad mūsējie no B grupas bija kvalificējušies A grupā un aizvadīja pirmās spēles) draugu lokā kādā Vecrīgas vasaras kafejnīcā ar skaļām ovācijām un sparīgiem kāju piesitieniem līdzi jutu mūsu valsts hokeja spēlētājiem.
Psihoterapeits Voldemārs Švarcs skaidro, ka viens no civilizācijas blakusproduktiem ir visai rāma, reizēm ar stereotipiem un aizliegumiem pārpilna dzīve, kas cilvēkus ieliek noteiktos rāmjos un liedz realizēt emocijas. Daudzas no tām tā arī paliek nepielietotas. Sports ir viens no veidiem, kā radīt emocijas – prieku, dusmas, iekāri, konkurenci. Neapšaubāmi fanošana, tāpat kā jebkura cita kopīga aizraušanās, cilvēkus vieno.
Diemžēl pašlaik fanošana saistās arī ar kopīgu iedzeršanu un savas varenības izrādīšanu. Pēc katras spēles, kurā meistarību rāda Latvijas komanda, pilsētas ielās var manīt iereibušus jauniešus. Starp tiem arī daudz tādu, kuriem vēl kādus gadus alkohola pudeļu korķīšus aizliegts ostīt, nemaz nerunājot par grādīgo dzērienu nobaudīšanu.
Vairāki simptomi liecina, ka par miermīlīgiem dēvētie Latvijas hokeja līdzjutēji var kļūt agresīvi un neprognozējami. To pierāda arī hokeja fanu saķeršanās ar Ceļu policiju pagājušajā nedēļā “Rimi” laukumā. Tika mēģināts apgāzt Ceļu policijas patruļas mašīnu ar abiem tajā sēdošiem policistiem. Kad tas neizdevās, kāds līdzjutējs raidīja pudeli, kas sašķaidīja policijas mašīnas stiklu. Viens policists izkāpa no braucamrīka un ar steku sāka sist “sašūmējušos” fanus. Notikuma vietā nekavējoties ieradās papildspēki, tādējādi izbeidzot nekārtības. Rezultāts – trīs arestēti hokeja līdzjutēji.
Kāda pilsētas iedzīvotāja uzskata, ka tā ir laba mācība citiem. Man šķiet, ka tomēr vairāk vajag attīstīt uzraudzības funkciju. Nu nepietiek ar to vien, ka nākamajā reizē pēc kārtējās spēles netālu no šī paša fanu iecienītā “Rimi” laukuma pilsētas kārtībnieks ar tālskati vēroja notiekošo.
Rodas jautājums – vai viņš, vienviet sēdēdams, var saskatīt visu pilsētu? Vai viņš pamanīja, ka astoņsimt metru no viņa kāds hokeja fans netraucēti pastaigājās pa manas automašīnas jumtu, tur atstādams diezgan prāvu bedri, pēc tam pievienojās pārējiem līdzjutējiem un ar bungu rībieniem devās tālāk “uzvaras gājienā”? Vai viņš saskatīja otrā pilsētas malā pudeļu “lietu”, kas nolija pār kādu pilsētas ceļu un kļuva par traucēkli vairākiem netālu dzīvojošiem pilsētniekiem? Varētu sastādīt neskaitāmu jautājumu sarakstu. Taču, visticamāk, fanu nekārtības norims dabiskā ceļā – beidzoties hokeja mačiem. Pilsētas kārtībniekam būs viela pārdomām, lai gatavotos nākamajam gadam.
