Gluži kā hipnozē. Vācijas pilsētas Baireitas pils parkā stāvam pie Riharda Vāgnera kapa. Mana draudzene, viņas vācu draugu ģimene ar pavisam maziem bērniem un Vāgnera fani vismaz piektajā paaudzē.Kultūršoks ir liels, jo ģermāņu pielūgtākā skaņraža atdusas vieta ir mežonīgām efejām apaudzis uzkalns ar tumša marmora plāksni bez jelkādiem tekstiem. Uz vēsā akmens – pa vienai baltai rozei vai lilijai. Tikko vai no rīta noliktai. Atceļā ejam gar ābeļdārzu – gluži kā Rundālē. Divgadīgā Marī Agnese un viņas mamma salasa nokritušos ābolus, dažus noplūcam no koka, tāpat kā citi. Tie smaržo pēc agrīna rudens. Mēs ēdam sulīgos ābolus un lēnām atgriežamies pilsētā. Baireita mani hipnotizēja mirklī, kad mūsu draugu mašīna no autobāņa nogriezās pilsētā. Neesmu Vāgnera fane. Viņa mūzika mani nomāc ar savu pārcilvēcisko vērienu un smagnējību. Dīvaini, bet Vāgneru klana izdaudzinātā un karsti mīlētā Bavārijas ziemeļu mazpilsēta Baireita man atstāja gluži pretēju iespaidu, jo gaisā un arhitektūrā virmoja neizsakāms vieglums. Iemīlējos jau pirmajā sekundē, apzinoties, ka neesmu «īstā auditorija», jo komponista pielūdzēji savus biļešu pieteikumu apstiprinājumus ikgadējam Baireitas festivālam gaida desmit un pat vairāk gadu. Galvenais ir statuss sabiedrībā, nevis ieejas maksa. Šis «face control» ar izsmalcinātas elegances lakonismu piesātinātajā pilsētā valda kopš 19. gadsimta vidus.Visos Baireitas skatlogos – latviešu diriģenta Andra Nelsona fotogrāfijas. Mēs jutāmies izcili labi un brīvi trīs stundas Baireitā, ne tuvu nebūdami «īstā auditorija». Baireita nav tikai snobu pilsēta – tur jau paradokss! Skaidrāk nekā citviet Eiropā es sapratu, ka nevainojamu tūrisma produktu nevar radīt ne piecos, ne desmit, pat ne 50 gados. Jābūt ļoti konsekventiem, izglītotiem un tālredzīgiem, lai tas mums Latvijā kādreiz izdotos.
