Savdabīgu iestudējumu skatītājiem piedāvā Nacionālais teātris. Aktieru zālē skatāma īru dramaturga Braiena Frīla psiholoģiskā drāma «Mollija Svīnija».
Savdabīgu iestudējumu skatītājiem piedāvā Nacionālais teātris. Aktieru zālē skatāma īru dramaturga Braiena Frīla psiholoģiskā drāma “Mollija Svīnija”.
Lobīt kā sīpolu
Noskatīties divarpus stundu ilgo iestudējumu nav viegli. Luga ir ļoti divdabīga, smaga, prasa uzmanīgu psiholoģisko līdzdomāšanu. Režisore Ilze Rudzīte skaidro, ka “tā ir šķietama bezkonfliktu luga, kurā trīs varoņi cits citu mīl, sargā, ciena. Turklāt visi trīs ārkārtīgi saasināti mīl dzīvi”. Tas, ka izrādē patiesi nav izteikta konflikta, skatīšanos gan atvieglina, gan īpaši apgrūtina. Tikai ļoti uzmanīgi sekojot līdzi aktierspēlei, izdodas atklāt to smalki psiholoģisko pavedienu, kas vijas cauri visam iestudējumam.
Kāds kritiķis par izrādi izteicies, ka “šī ir viena no tām brīnumainajām “sīpollugām”. Kad jūs to mizojat, lobāt nost katru pilno, apaļo un sulīgo slāni, apakšā parādās vēl cits slānis un tad vēl cits”. Veiksmīgs ir lugas salīdzinājums ar sīpolu. Nedaudz kodīga, sāpīga ir katra nākamā atklāsme, ko izspēlē lugas galvenie varoņi. Ja vēl izdodas izrādē paustās atziņas personificēt, saistīt ar paša izjusto un iepazīto, tad emocionāls baudījums vakaram ir nodrošināts. Taču viegli tas nenākas, jo viss stāsts vijas ap diezgan smagu tēmu – akla cilvēka dzīve.
Mollija, kuru Nacionālā teātra iestudējumā atveido Ināra Slucka vai Dace Bonāte, pirmajā dzīves gadā zaudē redzi. Līdz pat 40 gadu vecumam viņa pasauli uztver ar izjūtām, ar smaržu, trokšņiem. Ilgajos tumsas gados viņa lieliski spēj atpazīt jebkuru priekšmetu, augu, tam tikai pieskaroties ar pirkstu galiem, jūtot niecīgāko smaržas niansi vai trauslāko skaņu.
Psiholoģiskais aklums
Mollija apprecas ar Frenku (Jānis Reinis), kurš ir mīlošs un gādīgs vīrs. Taču tad ģimene iepazīstas ar dakteri Raisu (Jānis Skanis), kurš nolemj veikt operāciju, lai Mollija atgūtu redzi. Medicīniskā iejaukšanās Mollijas tumsas pasaulē ir veiksmīga. Viņa ierauga lietas, augus, cilvēkus, kurus līdz šim bija pazinusi pavisam citādāk. Kā tas ir – pirmo reizi atvērt acis un ieraudzīt pasauli 40 gadu vecumā? Vai mēs varam to iztēloties? Taču Mollijai to jāspēj izdarīt. Izrādās, priecīgai pirmatklāsmei drīz vien seko milzum daudz psiholoģisku problēmu. Tās samilst un klājas pāri Mollijas ikdienai cita pēc citas. Pavisam drīz viņa nonāk pie atziņas, ka redzēt un saskatīt – tas nav viens un tas pats. Fiziski kļuvusi redzīga, Mollija ik dienas kļūst psiholoģiski arvien aklāka.
Aktieru trio
Izrādē piedalās trīs aktieri. Man nācās skatīt Ināru Slucku Mollijas lomā. Biju gaidījis, ka viņa savu aklās dzīves sīpolu lobīs daudz kaismīgāk un pārliecinošāk. Kolēģis bija redzējis šajā lomā Daci Bonāti un nespēja vien apbrīnot aktrises pašplosīšanos uz skatuves. Savdabīgu psiholoģiska tēla nastu autors uzticējis Mollijas vīram Frenkam. Jānis Reinis to izspēlē ļoti plašā izjūtu gammā – viņš ir gan komisks, gan mīļš, dažreiz skumjajā acu skatienā milzu līdzjūtību alkstošs.
Grūtāk izprotama Jāņa Skaņa tēlotā ārsta Raisa misija. Gandrīz visu izrādes laiku šķiet, ka aktieris tālāk par lugas teksta lasījumu netiek. Viņa sacītajā pārliecību reti izdodas saklausīt. Tomēr, iekļaujoties Aktieru zāles neparastajā skatuviskās klātbūtnes gaisotnē, ir iespēja izbaudīt to īpašo psiholoģisko nastu, kādu iestudējumā iemontējusi režisore. Viņa saka: “Lugas slēptais bezdibenis, kurā tiek ievilināti gan varoņi, gan skatītāji, ir apziņa, ka mēs par savām un sev tuvāko cilvēku sajūtām nezinām neko un nevaram tās ne izskaitļot, ne prognozēt.”
