Divi dzirdēti teicieni – labi ir tur, kur mūsu nav, un nekur nav tik jauki kā mājās. Par to likuši domāt daži ceļojumu iespaidi.
Divi dzirdēti teicieni – labi ir tur, kur mūsu nav, un nekur nav tik jauki kā mājās. Par to likuši domāt daži ceļojumu iespaidi.
Jau ziemā biju ieplānojusi, ka pusi no atvaļinājuma jūlija vidū pavadīšu braucienā uz Horvātiju ar atpūtu pie Adrijas jūras. Šo ceļojumu biju izsapņojusi, lasot tūrisma firmu ceļvežus, klausoties paziņu stāstījumus par burvīgajām, baltiem akmeņiem klātajām kalnu pilsētu ieliņām, senajām celtnēm, dabas parkiem un pasakaino, silto, koši zilo jūru.
Ikdiena sapni laboja tā, ka tālāk par mājām šovasar neesmu tikusi. Tāpēc priecājos uzklausīt, kur bijuši citi. Paziņu ģimene Horvātiju apceļojusi ar savu automašīnu. Teltis cēluši kempingos, ēduši līdzpaņemtu rupjmaizi, speķi, konservus, lai ceļmalas krodziņos nav jātērējas. Noderējuši pat no mājām paņemtie gurķi un tomāti, jo izrādījies, ka, iespējams, rēķinoties ar tūristu ēdelību, dienvidzemes tirgos un veikalos augļi un dārzeņi maksājuši neparedzēti daudz.
Dīkai atpūtai jūras krastā laika pietrūcis, jo alkaini gribējies paspēt redzēt maksimāli vairāk. Tomēr no šī ceļojuma braucējiem prātā visciešāk paliks kāds pārdesmit kilometru garš ceļa posms. Iespējams, ka pievīlusi Latvijā pirktā Horvātijas karte vai arī gadījies nomaldīties. Ceļmalas bodītē viņi brīdināti, ka jāgriežas atpakaļ, bet pašiem šķitis – gan izbrauks. Līdz brīdim, kad nokļuvuši uz tādas kā meža takas, kuras abās pusēs ik pa laikam norādes – mīnēts. Apgriezt mašīnu nav bijis iespējams, turklāt mežā pamanīts saspridzināts auto.
Sapriecājušies, ieraugot ceļu ievedam ciematā, bet tas izrādījies cilvēku pamests, ar zālēs ieaugušām māju drupām. Pirms dažiem gadiem tur bijis karš. Tā stāsta ceļotāja, kura neslēpj, ka, nokļūstot uz pareizā ceļa, braucējiem gribējies izkāpt no mašīnas, lai dziļi izelpotu aizturētās bailes. Gleznainās, tūristu apjūsmotās valsts nesenās vēstures atgādinājums skaudri licis izjust miera vērtību pašu zemē.
Nav jādodas tik tālu, lai iegūtu vielu pārdomām. Brāzmaini lieti pavasarī, nepieredzēti knišļu uzbrukumi ganāmpulkiem vasaras vidū šogad postījuši Latgales laukus.
Jūlijā ezerzemē nedēļu pavadīja baušķenieku ģimene, piestājot dažās viesu mājās. To saimnieki stāstījuši, ka nu gandarīti par savu pirms gadiem veikto izvēli, atsakoties no tradicionālās zemkopības. Izslīkušais mauriņš atzaļojis, puķu dobes sakoptas, bet kaimiņiem rudenī stādīto zemeņu lauku vietā tukšums un arī no cerētās peļņas nekā. Nostāsti par vienīgās piena devējas zaudējumu daudzbērnu ģimenē neaizkustina, ja turpat netālu knišļi izkāvuši fermu ar vairāk nekā 20 šķirnes govīm, bet saimniekiem jāatdod bankai kredīts. No sintētikas sprosta izmukušo ārzemju tūristu sajūsmu par dzīva oda vai dundura sīkšanu šajā Latvijas novadā šovasar laikam neņems par pilnu.
