Lai arī pēdējā laikā par seksuālajām minoritātēm runāts krustām šķērsām, es tomēr nevarēju atturēties no savu pārdomu paušanas. Kaut vai tāpēc, ka šajās skaļajās antihomoseksuālistu darbībās varēja manīt klaju dubultmorāli.
Lai arī pēdējā laikā par seksuālajām minoritātēm runāts krustām šķērsām, es tomēr nevarēju atturēties no savu pārdomu paušanas. Kaut vai tāpēc, ka šajās skaļajās antihomoseksuālistu darbībās varēja manīt klaju dubultmorāli.
Neviens homoseksuāls cilvēks nav vēlējies tāds piedzimt, un nezinu nevienu tādu, kurš ar to lepotos vai īpaši izceltu savu seksuālo orientāciju. Jā, katrā sabiedrības daļā ir labāki un sliktāki ļaudis, tāpat arī starp homoseksuāliem cilvēkiem droši vien ir daži “eksemplāri”, kuri uzvedas izaicinoši, tādējādi radot kādam nepatiku vai neērtības. Tomēr šādi cilvēki ir mazākumā. Tikpat daudz ir ļaužu, kuri atklāti deklarē savus seksuālos piedzīvojumus – ar cik sievietēm, kur un kā… Arī šāda rīcība ir izaicinoša un nosodījumu pelnoša.
Rīgas “praida” būtībā nesaskatīju “zīmēšanos” vai kādu mistisku tiesību pieprasīšanu – gājiens bija nedaudz atšķirīgu cilvēku un viņu draugu kopā sanākšana un reizē arī svētki. Nevajag demagoģiju par to, ka tad jau visi pārējie dažādi domājošie arī tagad varēs pulcēties un iet gājienos. Jā, lūdzu, ja vien tas nav pretlikumīgi, to var darīt katrs. Satversme nodrošina ikviena Latvijas iedzīvotāja pamattiesības.
Bet tagad nedaudz
vairāk par nu jau leģendāro geju parādi. Gluži nejauši rēcošajā pūlī pamanīju sabiedrībā pazīstamu (bet nekādā ziņā populāru vai iemīļotu) sievieti, kura ņēmās aizstāvēt “pareizo” dzīvesveidu. Sāku domāt, vai pareizais dzīvesveids nozīmē kolekcionēt pēc iespējas vairāk vīriešu un pēc tam aprakstīt viņus publiski? Vai tas būtu īstais veids, kā stiprināt ģimeniskās vērtības sabiedrībā? Varbūt šī sieviete vēl varētu nākt klajā ar jauku priekšlikumu – apstiprināt savus rakstu darbus kā mācību vielu skolās? Nu kāpēc ne, ja jau tas stiprinās ģimeniskās vērtības un iemācīs mūsu bērniem pareizi dzīvot?
Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tie paši cilvēki, kuri bija gatavi nomētāt ar akmeņiem gājiena dalībniekus, pie pirmās izdevības apmeklē dažādus latviešu un ārvalstu mākslinieku koncertus, izstādes un saviesīgus pasākumus, skaidri apzinoties, ka viņu favorītiem ir citāda seksuālā orientācija. Kāpēc tad nevienam iebildumu nav? Vēl kuriozāka situācija veidojas tad, ja daži apjūsmo kādu mākslinieku, bet nemaz nezina, ka viņš ir homoseksuāls. Sanāk, ka viņi fano par tiem, kurus vienlaikus ienīst.
Nevajag nevienu nozākāt un nopelt, ja pats neesi ideāls paraugs saviem bērniem, kur nu vēl visai sabiedrībai kopumā. Protestētāju attieksme bija tik negatīva. Ja nebūtu policijas, varētu notikt arī fiziski konflikti.
Atcerēsimies, ko šajā situācijā darīja mūsu valsts vadība! Premjers, atsevišķi ministri un Saeimas deputāti atļaujas paust savu personisko (uzsveru – personisko) sašutumu, vēl ļaunāk – dažas augstas valsts amatpersonas pat uzkurina jau tā sakaitēto publisko domu. Kas devis šīm amatpersonām tiesības paust savu personisko viedokli kā visas valsts un visas sabiedrības viedokli? Varbūt inflācija pavērusi šādu iespēju? Droši vien, ka, vakarā sēžot un lasot avīzes vai skatoties ziņas televīzijā, daudzas no šīm personām ar labsajūtu nopūtās – ek, labi pastrādājām…
Tā vietā, lai stiprinātu iedzīvotāju saticību un saskaņu, mūsu valsts amatpersonām labāk tīk šķelt sabiedrību, jo, šķiet, tas ir vislabākais veids, kā iegūt publicitāti un spekulēt ar reitingiem. Tad nav jābrīnās, ka starptautiskās cilvēktiesību organizācijas sāk aizdomāties – pag, ja jau krievvalodīgās minoritātes ziņo par cilvēktiesību pārkāpumiem un tagad vēl seksuālās minoritātes, tad varbūt tiešām Latvijā nav kaut kas kārtībā? Gluži nejauši nāk prātā latviešu tautas sakāmvārds – dari ko darīdams, apdomā galu.
Novēlu ikvienam izkopt un saglabāt sevī pozitīvās emocijas un enerģiju, kā arī ticību tam, ka Latvijas sabiedrība mācīsies un spēs būt toleranta pret ikvienu līdzcilvēku!
