Izlasīju divu radošu cilvēku intervijas un noklausījos pāris sarunu ar viņiem. Kaut abi pārstāv dažādas paaudzes – komponists Zigmars Liepiņš svin 60 gadu jubileju, māksliniece Katrīna Neiburga ir ap Jēzus vecumu – viņu dzīves skatījums un pieredze vismaz vienā punktā sakrīt. Abi bijuši spiesti pārdzīvot varas vai sabiedrības negatīvu, ierobežojošu attieksmi.Taču tas viņus nepadara nedz sliktākus, nedz nabagākus. Tieši otrādi – pārciešot nomenklatūras uzbrukumu par pārāk radošu vai drosmīgu izpausmi, bet nepaceļot pretī ne roku, ne spēcīgāku vārdu, vienīgi saglabājot godīgu attieksmi pret mākslu, mūziku, klausītājiem, skatītājiem utt., viņu gods un autoritāte tikai pieaug.Ar to godīgie atšķiras no citādajiem. Viņiem nav jātaisnojas par nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu lepnas privātmājas būvei vai dārgam džipam un jārīko paša spalvu spodrināšanas kampaņas periodiskajos izdevumos ar zemiem profesionālajiem standartiem. Viņiem nav bail tikties un sarunāties ar cilvēkiem aci pret aci, neslapstoties aiz drošībnieku sienas vai drudžaini žņaudzot rokā uz skatuves novietoto mikrofonu. Un visdrīzāk viņus cilvēki atminēsies ar labu vārdu, ne tos, kas skaļi un bezjēdzīgi komandē, aiz muguras trīcošām rokām slēpjot pa kluso saraustos labumus.Mūsu vēsture, arī patlaban topošā, ir pilna šādiem stāstiem. Gan nacionālā līmenī, gan katrā normālā pašvaldībā ir nosacītie disidenti, kas netur muti ciet, ja redz nejēdzības no valdošo personu puses. Var viņus apsaukāt par «muļķiem» vai «suņiem» vai kā citādi, lietas būtību tas nemainīs. Varas uzbrukums godīgu cilvēku padara tikai stiprāku, un galu galā katra vērtību izšķirs tautas atmiņa.
