Uzvarētāji raksta vēsturi, un pārējiem atliek tikai pēc mācību grāmatām un citas informācijas uzzināt, kas mainījies skatījumā uz aizgājušajiem gadiem.Turklāt parasti visvairāk mīl pārrakstīt vēsturi, kura tik dažus gadus veca vai gadu desmitus. Lai arī reizēm pārraksta pat gadu tūkstošus. Krievijas Televīzijā klausījos raidījumu par pagājušā gadsimta pēdējām divām desmitgadēm. Vienīgais vēstures eksperts raidījumā bija Krievijas Federācijas premjerministrs Vladimirs Putins. Raidījumā teiktais man bija atklājums. Izrādās, ka Mihails Gorbačovs un Boriss Jeļcins nebija valstsvīri, kas domāja par savas tautas nākotni, bet gan Rietumu civilizācijas uzpirktas amatpersonas, kuru mērķis bija iznīcināt Padomju Savienību. Vēsture ir pārrakstīta.Zinu, ka daudzi ir pārliecināti, ka cilvēku atmiņā paliek tikai sliktais. Mana pieredze rāda, ka ir otrādi. Tik ideāla valsts, kā mūsu atmiņās palikusi pirmā Latvija, uz pasaules laikam nav eksistējusi. Arī Krievijā no padomju laika saglabājušās tikai labākās atmiņas, un abās mūsu valstīs šīs idejas tiek atbalstītas. Savukārt nacistisko Vāciju vēl aizvien visā pasaulē daudzi fanātiķi uzskata par labāko režīmu, kāds ir eksistējis, par spīti visam tam, kas lasāms vēsturiskajā literatūrā.Šāda jaunas vēstures rakstīšana ir radījusi arī pavisam negaidītus, valstiski neatzītus virzienus, kas, ņemot vērā pēdējos gadu desmitos pierasto regulāro vēstures pārrakstīšanu, aizvien pamatotāk spēj apgalvot, ka senču piedzīvotais bijis pavisam citādāks, nekā vēstures grāmatās rakstīts. Tāpēc ikvienam, kurš vēlas balstīties uz kādām vēsturiskām vērtībām, ir jāmeklē atbildes pašam, kas bija un ko no tā var mācīties. Bet pārējie – tiem vēsturi raksta uzvarētāji.
