Dailes teātra jauniestudējums «Kvartets» skatītājus pārsteidz jau ar pirmo izrādes minūti.
Dailes teātra jauniestudējums “Kvartets” skatītājus pārsteidz jau ar pirmo izrādes minūti.
29. septembra uzveduma ģenerālmēģinājums sākās ar publikas aplausiem brīdī, kad atvērās Mazās zāles skatuves priekškars.
Skatītāju prieks pilnībā saprotams, jo scenogrāfa Aigara Ozoliņa veikums patiesi iepriecina. Vērojot skatuvi, nav jānomokās, cenšoties izprast nosacīto vidi. Īstas mēbeles, arī butaforiski priekšmeti palīdz iejusties aktieru tēlos, pansionāta vidē, kurā dienas vada izbijušas operas zvaigznes. Jāpriecājas, ka Ilzes Vītoliņas darinātajos dažbrīd pat ekstravagantajos kostīmos ģērbtie aktieri Juris Strenga, Uldis Vazdiks, arī Ilze Vazdika un Olga Dreģe nav iedzīti kādā nožēlojamā komunālā vidē. Viņi tiek rādīti īstiem aktieriem patiesi cienīgā vecumdienu mītnē, lai arī tas ir tikai pansionāts.
No smiekliem…
Angļu dramaturga Ronalda Hārvuda komēdijā “Kvartets” bijušo skatuves mākslinieku pansionātā notiek gatavošanās komponista Džuzepes Verdi dzimšanas dienai. Lai uzturētu možu garu, bijušās operzvaigznes nolemj iestudēt kvartetu no reiz jaunībā spēlētās izrādes “Rigoleto”. Taču šī iecere raisa atmiņas par kopīgi pavadītiem gadiem, sarunās atklājas noslēpumi, kurus varoņi labprāt būtu paturējuši tikai savā ziņā. Atmiņu uzplaiksnījumi ir gan spilgta humora, gan dažbrīd arī sāpīgas atklāsmes pilni.
Katrs no aktieriem cenšas savā tēlā iezīmēt kādu raksturīgu vaibstu, kolorītu, personību raksturojošu detaļu. Kā jau tas komēdijai piedien, humors dzirkstī gan aktieru pašreizējo izjūtu smieklīgajā tēlojumā, gan viņu atmiņās par pagātni. Izrādē daudz brīžu, kad publikas smieklus, pat aplausus raisa spēlētās situācijas, teksts, aktieru groteskās kustības, žesti un mīmika.
Apsveicama ir Dailes teātra vadības iecere uzticēt režisoram Kārlim Auškāpam iestudēt izrādi, kurā meistarību uz skatuves atklāj pašlaik cienījamākie, arī talantīgākie vecās paaudzes mākslinieki. Dažviet ar jau agrāk citās izrādēs skatītām klišejām, dažbrīd tēlojumā iezīmējot jaunus, neredzētus un komiskus vaibstus, viņi divu stundu garumā meistarīgi notur skatītājus savā varā varoņu tēlotajā pasaulē. Līdztekus smiekliem un aplausiem izrādes laikā raisās arī pārdomas – galvenokārt par dzīvi, vecumu un aktieru publisko profesiju.
…līdz asarām
Jā, noveco arī aktieri, varbūt pat skaistāk nekā viens otrs no mums, bet, iespējams, arī daudz sāpīgāk. Lai arī tieši no skatuves tas pavēstīts netiek, izrāde ir nepārprotams atgādinājums – atcerēties četru Dailes teātra mākslinieku spilgtākās jaunības lomas, spēlētos traģiskos un komiskos varoņus.
Vieglāk izprotamas ir Ilzes Vazdikas tēlotās jūtas, kas savā smeldzīgumā aizkustina; grūtāk pieņemt Olgas Dreģes dažbrīd pārspīlētos emocionālos izvirdumus. Kā katra aktiera uznāciens izrādes sākumā tiek pavadīts ar aplausiem, tā izrādes beigās smiekli pamazām pierimst, un pēdējā ainā daudziem acu kaktiņos sariešas miklums. Jo laiks, kuru aicina atcerēties mākslinieki, daudziem asociējas ar jaukām un sirsnīgām atmiņām, notikumiem, kuri diemžēl vairs neatkārtosies.
Kolorīti aktieri
Izrādei piemīt skatuvisks šarms, ko bagātīgos toņos iekrāso aktieru veikums. Lugas darbība dažbrīd gan mazliet “buksē”, taču nekur nav jāsteidzas. Gan skatuve, gan mākslinieku tērpi ir ierosmes bagāti un brīžos, kad nav vēlēšanās ieklausīties dialogos vai arī tie šķiet pārāk pikanti vai pliekani, ir, kur pakavēties.
Domāju, uzvedums patiks daudziem skatītājiem, galvenokārt tai skatuves mākslas baudītāju paaudzei, kam Dailes teātra izrādes asociējas ar estētisku vizuālo tēlu, kolorītiem aktieriem. Varbūt vienīgi kādam grūtāk būs pieņemt šodienas leksiku, kas aktieru izpildījumā skan skarbāk nekā mums labpatiktos dzirdēt.
