Ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) izmantošanai Eiropas Savienībā (ES) pastāv stingri noteikumi. Kopš 2015. gada aprīļa valstis pašas var lemt par ĢMO audzēšanu savā teritorijā, taču Eiropas Komisijas (EK) priekšlikums šādu pašu procedūru atļaut arī ĢMO pārtikas un barības importam Eiropas Parlamentā (EP) tika noraidīts, informē europarl.europa.eu.
Zināms maz
EK jāgatavo jauns priekšlikums par ĢMO importu, kamēr sabiedrībā valda bažas par ĢMO ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, jo šī joma ir maz pētīta un zināmie pētījumi likuši šaubīties par to autoru objektivitāti.
ĢMO ir organismi, kuru ģenētisko materiālu mākslīgi maina, piešķirot tam jaunas īpašības, piemēram, lai palielinātu auga izturību pret slimībām, kukaiņiem vai sausumu, uzlabotu pārtikas kvalitāti, palielinātu ražīgumu. Visbiežāk tiek modificēta kukurūza, kokvilna, sojas pupas, eļļas rapši un cukurbietes. ĢMO laši eksperimentāli izveidoti jau vairākus gadus, bet nav palaisti savvaļā, jo nav skaidrs, kādu ietekmi radīs vidē un citiem dzīvajiem organismiem.
Populārākās ĢMO kultūras ASV ir sojas pupas – 93%, kukurūza – 86%, vēsta lvportals.lv. ES pārtikā un barībā atļauts izmantot 58 ĢMO, vēsta EP. Lopu barošanai Eiropā ir vajadzīgi vairāk nekā 36 miljoni tonnu sojas pupām ekvivalentas barības gadā. 1,4 miljonus tonnu ģenētiski nemodificētu sojas pupu ES izaudzē pati, taču pārējo daudzumu importē, arī ģenētiski modificētas sojas pupas.
Atļauja pašu rokās
Lai audzētu un izplatītu importētus ĢMO, nepieciešama ES atļauja, par kuras piešķiršanu tiek lemts pēc rūpīga un zinātniska risku novērtējuma, uzsver EP. ES kopš 1998. gada ir atļauta viena ģenētiski modificēta kukurūza — MON 810. 2013. gadā to audzēja Spānijā, Portugālē, Čehijā, Rumānijā un Slovākijā. Iesniegti astoņi pieteikumi par ĢMO audzēšanu ES, arī par kukurūzas MON 810 atļaujas atjaunošanu.
Audzēšanas atļauja tiek piešķirta ES līmenī, taču dalībvalstīm pieder galavārds – tās var aizliegt ĢMO kultūraugu audzēšanu savā teritorijā gan atļaujas piešķiršanas procesā, gan pēc tam, kad ĢMO ir atļauts. Valsts savu lēmumu var pamatot ne tikai ar draudiem veselībai un videi, bet arī ar citiem iemesliem, piemēram, vides vai lauksaimniecības politikas mērķiem.
Kā liecina Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) dati, vien dažas Latvijas pašvaldības nav noteikušas savā teritorijā no ĢMO brīvu zonu. Bauskas novadā liegums ir spēkā līdz 2019. gada 28. februārim, Rundāles novadā – līdz 2023. gada 1. janvārim, Vecumnieku un Iecavas novadā – līdz 2030. ga-da 31. decembrim. Turklāt jebkura pagasta iedzīvotāji ir tiesīgi iesniegt novada domē pieteikumu par ĢMO brīvas zonas noteikšanu savā teritorijā.
Pārtika jāmarķē
Lielākā daļa ES atļauto ĢMO tiek izmantoti lopbarībā, taču tos var saturēt importēti pārtikas produkti. Saskaņā ar ES pārtikas marķēšanas prasībām uzņēmumiem obligāti uz iepakojuma jānorāda, ka to ražotie produkti satur ĢMO, ja koncentrācija sasniedz ne mazāk par 0,9%. Ražotāji pēc savas izvēles var norādīt, ka pārtika nesatur ĢMO.
Bažas par apjomīgu ĢMO pārtikas produktu ienākšanu Eiropas tirgū saistītas ar starptautiskajiem brīvās tirdzniecības līgumiem, tomēr CETA jeb ES un Kanādas vienošanās to neparedzot, un TTIP jeb ES un ASV līgums vēl tiek apspriests. Zemkopības ministrija iepriekš norādījusi – ES ir definējusi robežas, ko starptautiskie līgumi nedrīkst skart, proti, cilvēku veselība, dzīvnieku labturība, patērētāju intereses un vides aizsardzība, ieskaitot stingru ĢMO produktu kontroli un marķēšanu.
Eiropas Komisijai jāsagatavo jauns priekšlikums par ĢMO izplatīšanas atļauju, varētu piemērot tādu pašu pieeju kā audzēšanai – ļaut valstīm pašām izlemt. Taču Eiropas Parlamenta deputāti 28. ok-tobra plenārsesijas balsojumā noraidīja šo priekšlikumu, paužot bažas par iespēju to praktiski īstenot, jo robežkontrole ES lauksaimniecības nozarē vairs nepastāv, bet tās atjaunošana starp dalībvalstīm, kuras ir par un pret ĢMO importu, negatīvi ietekmēs vienoto tirgu.
PAR VAI PRET?
Andris Grantiņš, Bauskas novada saimniecības «Eriņi» vadītājs:
«Sadarbībā ar firmu «Monsanto» rīkojam lauka izmēģinājumus dažādām rapšu šķirnēm, bet tās nav ģenētiski modificētas. Šī firma ir pasaules līdere ĢMO kultūru sēklu izplatīšanā, taču Latvijā šie organismi ir aizliegti, un neviens to nepārkāps. Esmu daudz lasījis par ĢMO, sarunājies ar firmas pārstāvjiem no Amerikas Savienotajām Valstīm, un man nav striktas nostājas pret, jo ir iemesli, kuru dēļ modificētās šķirnes varētu būt labākas par tagad izmantoto lauksaimniecības ķīmiju. ASV ĢMO šķirnes savulaik sāka lietot ne tikai pārtikas daudzuma palielināšanai, bet arī tāpēc, ka daudz cilvēku lauksaimniecības reģionos slimoja ar vēzi, un par cēloni uzskatīja plašo ķīmijas lietošanu. ĢMO tīrumi jāmiglo mazāk, bet jebkura parastā monokultūra ar laiku rada problēmas. Es paredzu, ka tuvākajos gados būs jālieto ļoti daudz ķīmijas laukos, kur bez pārtraukuma sēj nemodificētu kukurūzu. Miglošanas mākonis indēs gan dabu, gan cilvēkus. Jāizsver, vai ĢMO ir kaitīgāki nekā ķīmiskie līdzekļi. Ja kaut ko nolemj izslēgt no aprites, jāliek vietā kas cits, lai cilvēkiem būtu iespēja izvēlēties un samērot risinājumus.»
Dace Griķe, Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas nodaļas uzņēmējdarbības konsultante:
«Latvijas priekšrocība ir tīra, dabiska vide, un es uzskatu, ka ĢMO izmantošana to varētu sabojāt. Domāju, ka mūsu priekšrocība un nākotnes attīstības ceļš ir bioloģiskā, zaļā saimniekošana un dzīvesveids. Pati esmu apguvusi un mācu bioloģiskās lauksaimniecības un biškopības zinības, mūsu zemnieku pieredzes stāsti rāda, ka tas mūsu apstākļos ir labākais veids gan cilvēkiem, gan vides tīrībai.
Taču piekrītu, ka ĢMO ietekme un izmantošana ir jāpēta. Studējot maģistrantūrā Latvijas Lauksaimniecības universitātē, profesores Inas Alsiņas laboratorijā piedalījos izmēģinājumos ar genomu – izdalījām un pētījām tā daļas un struktūru. Zinātniskā izpēte šajā virzienā ir vajadzīga un nozīmīga, taču, kamēr nav pilnīgas skaidrības par ĢMO un pašas gēnu mākslīgas modificēšanas ietekmi uz apkārtējo vidi un cilvēkiem, šīs metodes un tās izveidoto produktu izmantošana ir stingri jākontrolē. Svarīgāk saglabāt vides vērtības, ja nezinām, vai pārmaiņas nekaitēs un būs labojamas.»
