90 gadu jubileju atzīmē Vilma Veinberga Iecavā.
Ilggadējā Bauskas 1. vidusskolas pedagoģe Vilma Veinberga jau daudzus gadus ir pensijā un dienas pavada Iecavā. Darbs skolā nesis savus augļus – vēl aizvien pedagoģi atminas gan skolēni, gan viņu vecāki.
Saistība ar skolu bijusi likteņa dota, uzskata jubilāre. Kad 15 gadu vecumā brāļa gādātā baltā kleitā un baltās kurpēs devusies uz iesvētīšanu Engures baznīcā, ar bizē iesietu baltu banti aizķērusies skolas durvīs. Nodomājusi, ka skola laikam vaļā nelaidīs. «Kā ieķēros, tā paliku!» teic V. Veinberga.
Līgo pārpratums
Vilma piedzimusi 1926. gada 12. oktobrī Kurzemes kāpās Engurē Kopmaņu ģimenē. Viņa bijusi vidējais bērns, vēl bija par diviem gadiem vecāks brālis un piecus gadus jaunāka māsa. Lai kādi bijuši jauniešu plāni, visu izjaucis Otrais pasaules karš.
Skarbākā bijusi 1944. – 1945. gada ziema. Vācieši ierīkojuši māju pagalmā bunkuru, un ēku vajadzējis atstāt – ar visām mēbelēm un lopu pārtiku ziemai. Ēku gan viņi uzmanījuši un Ziemassvētkus pavadījuši mājās kopā ar vāciešiem. Jaunietes, arī Vilma, strādājušas virtuvē – mizojušas kartupeļus un citus dārzeņus. Kara beigas atstājušas drūmas atmiņas – daļa vāciešu izdarījuši pašnāvību pakaroties, pārējie aizdzīti prom.
Pēdējā brīdī bēgļu gaitās uz ASV ar savu ģimeni dodas brālis, kura ģimenē tikko piedzimis dēls. Viņiem izdodas nokļūt galā, un tagad Kopmaņu ģimenes pārstāvji reizēm apciemo savus radus Latvijā. Tiesa, sanāk arī nepatīkami kuriozi. «Sadomāja ārzemju radi noskatīties, kā latvieši līgo Rīgā, krastmalā. Ne tur bija ozolu vainagu, nedz tautastērpu, nekā. Diez vai kāds padomāja, kādu iespaidu par sevi radām tiem, kuri pirmo reizi apmeklē Latviju? Kad atbrauca pie mums, dabūja vismaz tautastērpus apskatīt,» sašutusi ir V. Veinberga.
«Tautas ienaidnieks»
Kurzemē Vilma iepazinusies ar vīru Robertu Veinbergu. Viņam pēckara periods bijis ļoti smags – kā «tautas ienaidnieks» nosūtīts uz Sibīriju, kur desmit gadus pavadījis Noriļskas ogļu šahtās un atgriezies Latvijā tikai 1957. gadā. Zīmogs – «tautas ienaidnieks» – gan palicis uz mūžu. Kad R. Veinbergs sācis strādāt kolhozā «Uzvara», saimniecības vadītājs Ivars Jansons atradis veidu, kā Veinbergus aizvest ekskursijā uz Karēliju un Kaukāzu, lai arī regulāri saņēmis norādes, ka uz Sibīriju deportētais tā braukāt nedrīkst.
Vilma Veinberga apguvusi sākumskolas pedagoga profesiju. Varējusi mācīt visu, izņemot krievu valodu. «Man pret krieviem toreiz bija naids, tāpēc šo valodu nemācījos,» atklāj jubilāre. Skolotājas gaitas sākusi Pļaviņās, pēc tam devusies tuvāk dzimtajai pusei – uz Vandzenes vidusskolu.
Kad R. Veinbergs atgriežas no Sibīrijas, sāk strādāt celtniecībā. Rīgā «tautas ienaidnieks» strādāt nedrīkst, tāpēc iesaistās celtniecībā Bauskā, kur top universālveikals, un aicina arī sievu uz šo pusi. Tomēr pedagoģe vēlas savus audzēkņus izmācīt visas četras klases un Bauskā ierodas vēlāk – 1959. gadā. Te piedzimst arī dēls Mārtiņš.
Balvā ceļojums
Zemgale no Kurzemes ļoti atšķīrusies – kā tuksnesis. Viss tik līdzens, gandrīz neviena pakalna. Citādi šķituši arī ļaudis. «Zemgale ir smaga, un cilvēki ir smagnēji. Kurzemnieki ir atvērtāki, sirsnīgāki, vairāk patīk sarunāties,» vērtē V. Veinberga. Bijušajai pedagoģei saglabājusies ļoti laba atmiņa, un viņa nolasa dzejoļus par katru novadu – izteiksmīgi un aizrautīgi.
Pedagoģes gaitas aizvadītas Bauskas 1. vidusskolā un Uzvaras bērnudārzā. Jau tolaik V. Veinberga audzēkņus centusies mācīt darbībā, lai gan šādu apmācības veidu nepopularizēja tā kā mūsdienās. Veda bērnus dabā, vadīja stundas pie upes un citās vietās. Uzvaras bērnudārzā mācīja bērniem par laukiem, par dārziem. Katrai grupai bija sava vadziņa, kur iestādīja kaut vienu kartupeli un pamazām vēroja, kā tas aug. Rezultātā Izglītības ministrija piešķīra dāvanu – bezmaksas ceļojumu uz Uzbekistānu, kuru pedagoģe uzskata par augstāko apbalvojumu, kādu viņa ir saņēmusi.
