Gladiolu zobenu, plaukstās nedaudz saņurcītu asterīti, formālu rozi vai vecāku un bērna kopīgi izvēlētu rudens ziedu pušķi rīt pasniegs skolotājiem. Tas kalpos par zīmi jaunam sākumam. Jaunam mācību darba cēlienam, kurā nāksies pārvarēt grūtības, atklāt līdz šim nezināmus apvāršņus, izzināt pasauli un sevi pašu. Es ticu pedagogu profesionālai meistarībai, viņu vēlmei strādāt un palīdzēt audzēkņiem sasniegt valstī noteiktos zināšanu un prasmju standartus. Es ticu, ka skolotāji grib un prot strādāt. Bet vai viņi prot atpūsties? Vai viņi prot un grib sevi bagātināt, lai koncertā, izstādē, teātrī, «Prāta vētras» tusiņā vai romantiskajā Dabas koncertzālē iegūto starojumu pēcāk nodotu saviem audzēkņiem?
Vērojot kultūras sarīkojumus Bauskas novadā, ar nožēlu jāatzīst, ka skatītāju rindās skolotāji ir reti manāmi. Ir kāds ducis pedagogu, kas redzēti novada svētku koncertā, pa kādam iemaldās Rundāles vai Bauskas pilī, kad tur uzstājas mākslas virtuozi. Pāris pedagogu manīti tikšanās reizēs ar literātiem, Bauskas muzejā izstāžu atklāšanā. Lauku pedagogi nereti uzstājīgi vēstī, ka skola pagastā jāsaglabā kā teju vienīgā kultūras un gaismas nesēja. Taču šo «gaismas nesēju» starpbrīžu diskusijas nereti nesniedzas tālāk par TV seriāla «UgunsGrēks» Heļenčika mākslīgajiem pupiem vai mīlestības radīto viesuli citā ziepju operā.
Nevajag runāt par dārgajām biļešu cenām, neiespējamo Rīgas teātru un koncertzāļu apmeklējumu. Ja sirdī deg alkas pēc mākslas, tām pakļausies jebkuri šķēršļi. Kultūras apritē šis ir Raiņa gads. Nacionālajā teātrī 29. janvārī pirmizrādi piedzīvoja «Raiņa sapņi», 11. septembrī te skatuves gaitas sāks Viestura Kairiša iestudētā «Uguns un nakts». Paceliet rokas, skolotāji, gaismas nesēji, kas šos iestudējumus noskatījušies vai gatavojas to darīt!
