Vecums atņem mums to, ko esam mantojuši, un dod mums to, ko esam pelnījuši – tāds ir teiciens.
Vecums atņem mums to, ko esam mantojuši, un dod mums to, ko esam pelnījuši – tāds ir teiciens. Tas attiecas arī uz vecumdienu materiālo nodrošinājumu – pensiju. Šajā nelielajā komentārā esmu apkopojis savas pārdomas un novērojumus par pensiju jautājumu pašlaik Latvijā, jo uzdrošinos apgalvot, ka pensiju sistēmas reforma un 2. pensiju līmenis ir uz visiem laikiem mainījuši veidu, kā mēs domājam par pensiju.
Lai arī cilvēkiem mēdz būt paradums uzskatīt, ka veci ir tie ļaudis, kuriem ir desmit gadu vairāk nekā pašiem šobrīd, privāto pensiju pārvaldītāju aktivitātes pēdējos gados uzstājīgi atgādina arī gados jaunai sabiedrībai, ka par vecumdienām jāpadomā jau šodien. Padomāšana nozīmē – pieņemt lēmumu, kura pārvaldītāja 2. līmeņa pensiju plānā piedalīties.
Par izvēli – vai tā būs Valsts kase, kuras aprūpē mūsu sociālo iemaksu līdzekļi nonāk automātiski? Vai tas būs kāds no privātajiem pensiju fondiem, kuri pārsvarā ir saistīti ar lielām un stabilām finanšu organizācijām – bankām? Un vēl jāapzinās, ka piedalīšanās pensiju 2. līmenī neko nemaksā.
Vispirms ir jāatgādina sev pensiju 2. līmeņa būtība – tas nozīmē, ka daļa no obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām tiek uzkrāta tieši maksātāja pensijai, nevis izmaksāta šī brīža vecuma pensijās. Šāda – uzkrājošā – pieeja nenoliedzami ir daudz atbilstošāka latviskajai individuālista mentalitātei nekā solidaritātes princips pensiju 1. līmenī, kurā iemaksātie nodokļi nonāk šodienas pensionāru makos. Savukārt iemaksātie līdzekļi, kas nonākuši pārvaldnieku rīcībā, tiek ieguldīti ar mērķi nest peļņu. Te arī parādās viens no svarīgākajiem 2. līmeņa pārvaldītāja izvēles kritērijiem – kādu ienesīgumu tas spēj nodrošināt.
Atskatoties uz Latvijas pensiju sistēmas vēsturi, redzam, ka līdz 2002. gada beigām vienīgā 2. pensiju līmeņa pārvaldītāja bija Valsts kase. Pēc tam tai pievienojās virkne privāto pārvaldītāju, kuri aktīvi konkurē gan ar valsts ierēdņiem, gan savā starpā. Nepilnu trīs gadu laikā pensiju tirgus aina ir izveidojusies gandrīz pilnībā no jauna. Valsts kases kā pārvaldītājas nozīme pakāpeniski, bet nenovēršami samazinās, savukārt privātie pārvaldītāji arvien palielina savu klientu skaitu. Piemēram, viens no 2. pensiju līmeņa aktīvākajiem un visstabilākais pārvaldītājs – “Hansabankas” Hansa pensijas – šī gada februārī pārspēja Valsts kases līdz šim netraucēto līderību, sasniedzot dalībnieku skaitu, kas pārsniedz 200 tūkstošus.
Nedaudz analizējot, kā privātie pārvaldītāji mēģinājuši pārliecināt sadarboties ar viņiem, var izdalīt divus argumentācijas veidus – emocionālo un racionālo. Ja vieni mēģina uzsvērt, ka par vecumdienām jāpadomā jau šodien un jaunība nav pretrunā ar pensiju, citi min ienesīgumu procentus, savukārt vēl citi sola papildu labumus, ja pievienosities viņu pensiju plānam. Pirmkārt, jāsaka viena pārvaldītāja vārdiem – pensijas ir modē, jo lielais privāto pensiju plānu dalībnieku skaits apliecina, ka iedzīvotāji plāno arī tālu nākotni un domā ilgtermiņā. Otrkārt, vēlos atgādināt, ka nevajadzētu paļauties vienīgi uz reklāmas solījumiem, bet spriest arī pašiem, pirms izlemt, kur aiztecēs sociālā nodokļa iemaksa.
Vienu kritēriju lēmuma pieņemšanai jau minēju – tas ir ienesīguma procents, kuru var nodrošināt konkrētais pārvaldītājs. Nav jābūt finanšu speciālistam, lai saprastu, ka šis procents norāda, cik daudz naudas ir nopelnīts ieguldījumos. protams, jo tas ir augstāks, jo labāk. Taču vēlos atgādināt, ka ātra peļņa nav tas, kas vajadzīgs labai vecuma pensijai. Ja ieguldījumu ienesīguma procents ir stabils visā pensijas fonda pastāvēšanas laikā, tuvu vai augstāks par vidējo pensiju 2. līmenī kopumā, tad iespējamība, ka arī turpmāk tas tāds saglabāsies, ir pietiekami liela. Un stabilitāte ir tieši tā, kas vajadzīga pensijai. Viens piemērs stabilam un ilgtermiņā labam ienesīgumam ir jau pieminētais dalībnieku skaita līderis Hansa Pensijas, kuri kopš pastāvēšanas laika ir spējuši nodrošināt gan labus ienesīguma procentus, turklāt pēdējā laikā tos paaugstinot, kā arī ļoti veiksmīgi vadīt lielo aktīvu apjoma un dalībnieku skaita pieaugumu.
Citi kritēriji, ja vēlaties vēl labāk izsvērt savu lēmumu par dalību 2. līmeņa pensiju plānā pie kāda privātā pārvaldītāja, ir pārvaldītāja reputācija, viņa pieredze ieguldījumu jomā, kā arī informācijas pieejamība un galu galā – pārvaldītāja atvērtība un spēja izskaidrot nesaprotamos jautājumus.
Noslēdzot savas pārdomas, gribu rezumēt – vēl pirms desmit gadiem doma, ka man pensiju varētu maksāt kāda privāta struktūra, nevis valsts, likās nepieņemama, taču tagad privātais pensiju pārvaldītājs ir kļuvis par normu. Uzskatu, ka tā ir pozitīva apziņas maiņa mūsu sabiedrībā, kā arī veiksmīgs pensiju reformas un 2. līmeņa pensiju ieviešanas rezultāts.
Arī pensiju jomā vajadzētu palielināt paļāvību uz sevi, nevis akli uzticēties reklāmām un mārketinga solījumiem – uzdot jautājumus, salīdzināt un izvērtēt. Pārdomām un analīzei patērēts laiks šodien var atmaksāties pēc vairākiem gadiem, kad izrādīsies, ka draugs, kas rūpīgi izvēlējās savu pārvaldītāju, saņem labāku pensiju.
