Mežsaimnieku lokā nereti izceļas argumentācija par to, kurš cirtes veids – vienlaidu atjaunošanas jeb kailcirte vai izlases jeb kopšanas cirte – ir pareizāka. Strīdi šķiet nebeidzami, abu pušu argumenti – pamatoti, liekot secināt, ka ieteicama mierīga līdzāspastāvēšana, lēmumu par cirtes izvēli saskaņojot ar meža īpašnieku un izvēloties atbilstīgi vietas un vides apstākļiem.
Vēsturiski pamatoti
Akciju sabiedrības «Latvijas Valsts meži» (LVM) vecākais eksperts Kaspars Riže «Bauskas Dzīvei» skaidro, ka izlases cirte ir vēsturiski senākais meža apsaimniekošanas veids, ko līdz 17. gadsimta beigām noteica zemnieka vajadzības. «Ja bija jābūvē māja – gāza baļķus, apkurei cirta malku tik tuvu sētai, lai varētu pievest ar zirgu,» aprak-sta K. Riže, «nežēlīgi izcirta upju krastus, jo straume bija lētākais kokmateriālu transports, otrs bija dzelzceļš.»
Retināšana novedusi pie mežu degradācijas – sāka trūkt vērtīgas koksnes. Barons fon Kampenhauzens ar Krievijas imperatores svētību 18. gadsimtā rosinājis jaunumu – kailcirtes līdz ar mežu inventarizēšanu, kopšanu un atjaunošanu.
K. Riže uzskata – lielu meža īpašumu sekmīga apsaimniekošana bez kailcirtes nebūtu iespējama: «Tas ir kā salīdzināt plašu labības tīrumu un mazdārziņa apstrādi – ja nav vajadzīgā vēriena, saimniecība aizies postā. Taču svarīgs ir princips – ja nezini, kur koku likt, necērt. Ja cērt, izdomā, kas būs vietā.»
Izvēlas piemērotāko
Lai izraudzītos mežaudzei piemērotāko cirtes veidu, LVM darbinieki ņem vērā meža atjaunošanas iespējas, izmaksas, bojājumu riskus, audzes nozīmību cilvēku atpūtai un dažādu sugu dzīves telpai, informē uzņēmuma iekšējās komunikācijas vadītāja Inga Pētersone. Jauna prakse ir kailcirtes robežu veidot vizuāli pievilcīgā-ku – neregulāras formas, saglabājot necirstus kokus grupās un pamežu.
«Valsts mežos vairāk nekā 40% ir priežu audzes, kam izlases cirte nav piemērota,» skaidro K. Riže. Izlases cirtes izmanto vietās, kas kalpo cilvēku atpūtai – tuvāk pilsētām, gar tūrisma takām un ceļiem, vai arī, ja tās ir nepieciešamas noteiktu sugu pastāvēšanai. Tāda izmēģināta Likvertenu mežā Bauskas novadā, lai arī K. Riže atzīst – tur bija jāveido plašāki atvērumi. Eksperts uzsver – pēc vienlaidu cirtes svarīga ir audzes atjaunošana ar labiem stādiem.
Var iepazīt klātienē
Izlases ciršu metodi klātienē var iepazīt Vecumnieku novada Kurmenes pagasta saimniecībā «Pūpoli», kur ir Pasaules Dabas fonda (PDF) demonstrējumu teritorija.
PDF Latvijas nodaļas direktors Jānis Rozītis «Bauskas Dzīvei» atzīst – meža apsaimniekošanā saduras zināšanas un emocijas, dabas procesi un cilvēka saimnieciskā darbība, materiālās un nemateriālās vērtības.
«Saprātīgai izlases cirtei ir mazāka ietekme uz vidi, bet kailcirte krasi maina apstākļus, reizē arī sugas,» skaidro eksperts, «veidojas pārrāvums meža attīstībā, tiek iznīcināti koki, kuri varētu vēl augt. Ar pareizu izlases cirti saglabājas nepārtraukts meža klājums ar skrajākām un biezākām koku grupām, dažāda vecuma, augstuma kokiem, bez krasām ciršanas robežām.»
Plānojot izlases cirti, vienmēr jāapjauš, kā izskatīsies mežs pēc izciršanas, iesaka J. Rozītis: «Jo lielāks būs ciršanas apjoms, jo vairāk mainīsies koku telpiskais izvietojums, sugu attiecības, zemsedze – platības var spēcīgi aizzelt, pastiprināsies vēja risks. To nevajadzētu pieļaut.»
Skuju un lapu
PDF direktors iesaka skuju koku mežos izcērtamos kokus grupēt, lai izcirstā platība veidotu nelielus atvērumus. Priežu audzēs ieteicamais atvēruma lielums ir 0,1 – 0,2 ha, egļu audzēs – 0,02 – 0,04 ha. Svarīgi novērtēt sānu gaismas daudzumu, atvēruma malās izcērtot atsevišķus kokus.
Lapu koku mežos izvēlēto koku izciršana notiek grupējot vai vienlaidu retināšanā. Atvērums sausajos mežos nepārsniedz 0,1 ha, pārmitrajos – 0,01 – 0,03 ha. Arī te jārūpējas par sānu gaismas pietiekamību. Vienā reizē tiek nocirsti gan ļoti vērtīgi koki, gan arī tie, kam nav sagaidāms vērtības pieaugums. Neperspektīvo koku kategorijā netiek ieskaitīti veci, dobumaini, sausi koki vai vienīgais ozols mežaudzē, jo tiem ir liela nozīme vides saglabāšanā un dabas daudzveidības uzturēšanā.
Izlases cirtēs jāievēro 4 – 7 gadu pauze, nereti tā ir desmit gadi. Izlases cirte parasti izdarāma gada sausākajā laikā, īpaši ieteicams – salā. Tas ļauj izvairīties no slimībām un kaitēkļiem, kā arī zemsedzes un sakņu bojājumiem, izvedot nocirstos kokus no meža.
Valsts mežos katru gadu cērt kailcirtes 14 – 15 tūkst. ha, atjaunojot audzes ar uzlabotiem, vietai piemērotiem stādiem 3 – 5 gadu laikā.
Kailcirtes vidējā platība ir 1,9 ha.
Izlases cirtes ikgadējais apjoms ir 200 – 1000 ha.
Kopšanas vai retināšanas un bojātu koku cirtes ik gadu cērt 15 tūkst. ha platībā.
Avots: LVM.
Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda Latvijas nodaļas direktors:
«Izlases cirtes uzdevums ir apmierināt īpašnieka saimnieciskās intereses, nodarot iespējami mazāku kaitējumu dabai, uzturot estētiskās vērtības un saglabājot mantojumu nākamajai paaudzei. Ja meža īpašnieks vienkāršo kopšanu ar kailcirtēm un vienas sugas koku stādījumiem, ko varētu dēvēt par «burkānu dobi» vai «egļu lauku», tad nav nozīmes plašākai sarunai, jo vienmēr būs iemesli, kāpēc kaut kas neizdosies. Šādam saimniekam nav vajadzības saglabāt meža veidolu, regulārus ieņēmumus no īpašuma, nav nākotnes vērtējuma. Taču – jo mazāks meža īpašums, jo nopietnākam jābūt katra koka nociršanas pamatojumam.
Pastāv dažādi mīti par izlases cirtēm – pameža krūmu traucējumi, jauno kociņu neieaugšana, nepiemērots mežaudzes sastāvs, vēja riski. Šeit atbilde īsa: mežā ir jāstrādā un arī izlases cirtes mežsaimniecībā pēc nepieciešamības jāpiestāda kociņi, audze jākopj un jāveido, laikus izvēloties cērtamos kokus. Savukārt vējgāžu risks pēc kailcirtes būs daudz lielāks piegulošās mežaudzēs, nevis saprātīgā izlases cirtē.»
