Ģedimina prospektā pie Lietuvas Seima – smilšu kaudzes, dzelzsbetona bluķi, dzeloņstieples. Parlamenta ēkā it visur redzami smilšu maisu krāvumi. Pirms 20 gadiem tā bija realitāte, bet tagad ir vien asociatīvi skarbs dizains. Esam ieradušies uz Seima un Lietuvas Žurnālistu savienības rīkoto lietuviešu un ārvalstu žurnālistu diskusiju. Mūs uzaicināja kolēģi, jo arī «Bauskas Dzīve» tālajā barikāžu ziemā devās uz Lietuvu intervēt agresijas upuru ģimenes. Lietuvieši nav aizmirsuši nevienu, kas ir palīdzējis nosargāt brīvību. Ar rakstītu, runātu vārdu, ar attieksmi, cerību, solidaritātes apliecinājumu. Pie sarunu galda sēž Spānijas, Krievijas žurnālisti, Zviedrijas Riksdāga deputāts. Viņi un vēl desmitiem citu valstu žurnālistu 1991. gadā atradās Viļņas barikāžu epicentrā. Riskējot, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, viņi vēstīja pasaulei par agresiju Lietuvā. To pašu darīja arī Lietuvas žurnālisti. «Nesaprotu, kādēļ tagad gribam sevi padarīt par varoņiem? Jebkuras profesijas pārstāvji barikāžu laikā veica savu darbu, vienīgi situācija bija ekstremāla. Tas nav iemesls, lai sevi uzskatītu par varoņiem,» domā žurnālists Vidmants Vaļušaitis.Tolaik nenācās grūti izdarīt izvēli, kurā pusē nostāties, jo īstenība bija tikai viena – brīvība. Arī pilsoniskā pozīcija pirms 20 gadiem Lietuvā bija daudz stiprāka nekā pašlaik – tās ir tikai dažas diskusijā paustās atziņas. Tagad ir daudz izvēļu, patiesību, šķietamas brīvības, bet ideāli, kas liecina par sabiedrības attīstības augstāku pakāpi, ir izplēnējuši kā barikāžu ugunskura dūmi. Arī Latvijā.
Kā ugunskura dūmi
00:00 17.01.2011
45