Izlasot publikāciju «Viedokļu sadursmē vienprātību grūti atrast» («Bauskas Dzīve», 3. augusts, 8. lpp.), jutos priecīga, ka beidzot tiek lietota tieša valoda attiecībā uz vēsturi.
Izlasot publikāciju “Viedokļu sadursmē vienprātību grūti atrast” (“Bauskas Dzīve”, 3. augusts, 8. lpp.), jutos priecīga, ka beidzot tiek lietota tieša valoda attiecībā uz vēsturi. Beidzot tiek atzīts fakts, ko parasti šajās diskusijās nemēdz pieminēt – “katrs cilvēks vienu vai otru notikumu izjutis no saviem pārdzīvojumiem, skatījis to no savām pozīcijām”. Tieši tā. Tāpēc es nevēlos, lai man liek notikumus skatīt no svešām pozīcijām. Es taču negrasos noliegt un ignorēt to cilvēku traģēdijas, kuri tika izvesti uz Sibīriju vai citādi cieta padomju laikā. Es tikai vēlos, lai saprot, ka manai ģimenei ir cita pieredze, neliedz man to pieminēt un neliek ignorēt to. Es lieliski saprotu vārda “brīvība” nozīmi.
Manas ģimenes, un zinu, ka arī daudzu citu latviešu ģimeņu, vēsture ir tāda, ka padomju armija patiešām viennozīmīgi bija atbrīvotāja. Mana māte kā četrgadīgs bērns ar savu sirmo vecomāti, atnākot vācu “atbrīvotājiem”, tika ieslodzītas Salaspils koncentrācijas nometnē. Patiesi brīvas viņas varēja justies, tikai ierodoties padomju armijai. Tiesa, ar laiku radās citi brīvību ierobežojoši faktori, bet tajā konkrētajā laikā viņas tiešām tika atbrīvotas. Tāpēc man 14. septembris, 13. oktobris un 8. un 9. maijs vienmēr būs svētki.
Tā kā neviens no šiem datumiem “nepārklājas” ar citu manu tautiešu sēru dienām tās pašas vēstures kontekstā, es nesaprotu, kāpēc man dažkārt liek justies vainīgai vai mazākai Latvijas patriotei nekā cilvēkiem ar citu vēsturisko pieredzi. Arī tas ir sava veida brīvības ierobežojums. Kad es domāju par šo jautājumu, man vienmēr nāk prātā Ojāra Vācieša rindas no dzejoļa “Pūt, vējiņi”:
“Atkal liktens bungas uzsit,
atkal viņam ņirdzīgs smīns.
Vienam stobrs uz vakarpusi,
Otram ņemts uz grauda rīts.
“Pūt, vējiņi” vienāds šķietas
Tiem, kas abās pusēs ļimst.
Divas laivas stāv uz vietas
Un pat arī varbūt – grimst.”
JŪRA
