Nez’, vai vaina mazajās algās vai riebīgā raksturā, bet rodas iespaids, ka dažās valsts un pašvaldību iestādēs zeļ nevis pozitīva sadarbība kopīgu mērķu sasniegšanai, bet nenovīdīga grūstīšanās, imitējot bezjēdzīgu rosību un cenšoties citu padarīto pierakstīt sev.
Tie, kuri patiešām spēj ģenerēt un īstenot jaunas idejas, padarot vairāk un labāk par noteiktajiem darba pienākumiem, nereti tiek norāti un pat publiski nonievāti. Tas rada neizpratni ciemiņiem – sak, atveduši taču rādīt labāko iestādi, tad kāpēc nopeļ darbinieku? Tie, kas tikai aizpilda savu amata krēslu, nekautrējas lepoties ar citu veikumu plašākā mērogā, kur «mazos» darītājus nezina, protams, pierakstot nopelnus sev. Par normu dažam pašvaldību darbonim kļuvusi dīka darbdienu vadīšana, neval-stisko organizāciju pasākumus piesakot par sevis rīkotiem.
Paviršo viduvējību triumfs aizēno izcilnieku padarīto, radot haosu pat finanšu jautājumos. Kas liedz Izglītības un zinātnes ministrijai nosaukt amatpersonu, kas atbildīga par mēnesi pēc mācību sākuma jau kuro gadu neskaidro skolotāju atalgojuma mērķdotāciju vai mūžam greizajiem vai «noplūdušajiem» centralizēto eksāmenu uzdevumiem? Varbūt kāda paviršā, nekompetentā vai izšķērdīgā ierēdņa nosaukšana vārdā kalpotu par mācību citiem?
Tiesa, arī «netraucēšana strādāt», ko nereti kā vienīgo ieguvumu no pašvaldības min uzņēmēji, nenovīdīgu viduvējību dominētā sabiedrībā jāuzskata par plusu. Tomēr žēl, ka no nodokļu maka barotie nesaprot – ar paviršību un augstprātīgu ignoranci viņi cērt zaru, uz kura paši sēž, liedzot attīstības iespējas visai sabiedrībai. Labāk būtu nenopelt to, kam paša izpratne par īsu, bet ļaut katram darīt labāko, palīdzot izlabot kļūdas un uzslavējot par sasniegumiem.
