Šorīt pamodos kā vienmēr, tomēr ar citu izjūtu, ko vakar guvu, pati neapjauzdama…
Pirms neilga laika tika atvestas manas lietas. Daudzas gan nebija manējās, sajauktas, ieklīdušas. Bet atradās grāmata, kuru tik ļoti gribēju izlasīt! Tā ir par Tēvu Pio, mācītāju, kurš spēja paredzēt nākotni un redzēt aizkapa dzīvi. Vai tā zīme vai sakritība, ka vakar vēlu vakarā reģionālajā TV kanālā noskatījos raidījumu par Krustakalnu Latvijā. Sieviete stāsta, ka šajā vietā raudājuši pat lielākie skeptiķi. Pieminēja mammas brāli, mācītāju Andreju Mediņu, kurš paplašinājis cilvēku izpratni par ticību.
Tāpēc modos ar domu – kam ticu es?
Gribu savā dzīvē kaut ko mainīt. Arī sevi. Neesmu no tiem, kuri katru svētdienu ir baznīcā. Mans dievnams ir visapkārt. Izeju ārā, un virs galvas ir Debess. Man tā nav jāmeklē mūros. Ticu, ka ir, kas sēž pajūgā un to zirgu vada…
Kāds cilvēks, saticis tēvu Pio, dzirdējis liecību par ļaudīm, kuri grēkojuši. Vīrs pametis sievu, trīs bērnus un aizgājis pie mīļākās. Pagājis laiks, viņš saslimis ar vēzi, bijis uz nāves gultas un pirms miršanas pieņēmis pēdējo sakramentu. Pēc bērēm bijusī sieva atnākusi pie mācītāja un jautājusi, kur atrodas viņas mirušā vīra dvēsele? Tēvs Pio sācis raudāt, sakot: «Tā ir pazudināta. Pēdējā grēksūdzē viņš neatklāja visus nodarījumus, nenožēloja tos, nevēlējās laboties, tādēļ ir stipri noziedzies pret Dieva žēlsirdību. Tavs vīrs mēdza teikt: «Es gribu baudīt dzīvi, kad kļūšu vecs, pievērsīšos Dievam…»»
Arī es pieķeru sevi pie domas, ka rīt… Varbūt kļūšu citādāka. Domāšu un darīšu tikai labu, jo viss labais dziedē, ļaunais – saēd…
Lasu šo grāmatu un atskārstu – ārprāts, bijis cilvēks, kurš spriedis līdzīgi man! Un saprotu, ka domāju ne tikai kā tēvs Pio, bet arī kā tas, kurš pajūgā sēž…
Man ir ļoti grūti dzīvot šajā pasaulē. Kur cilvēki laupa cits citam dzīvību, mātes atsakās no bērniem, sievietes izjauc ģimenes un vīrieši tam pakļaujas. Kur ir piedauzīgas reklāmas, filmas, kur par naudu pārdod ķermeni, kas radīts, lai sevī nestu brīnumu – bērnu, lai apskautu savu mīļo cilvēku. Viss liekas tik novazāts. Bet daudziem patīk… Ir pieprasījums, ir piedāvājums.
Ticu, ka darot labu, to pašu piedzīvosi no citiem. Jau simtiem reižu esmu pārliecinājusies, ka dodot var gūt simtreiz vairāk. Īpaši, ja esi darījis labo no sirds, bez mērķa kaut ko saņemt pretī. Tiklīdz iedomājos, kā man trūkst, kāds šo vēlēšanos piepilda.
Televīzijas raidījumā par Krustakalnu sieviete minēja dzirdējusi salīdzinājumu: «Kas tad Latvijas Krustakalns ir pret Lietuvā izveidoto, te jau nekā nav!» Atbilde bijusi pretjautājums: «Kas svarīgāks – daudzums vai kvalitāte?» Tā ir mūsu nelaime, ka visa kā gribas daudz – naudas, draugu, lietu…
Rīts pienāca ar atskārsmi, ka pēdējo dienu notikumi manā dzīvē nav tikai sakritība. Jāattīra prāts un dvēsele no pasaules sārņiem. Gribu būt vesela. Šī vēlēšanās man jānodod tālāk, kādam, kuram esmu mamma, skolotāja, draudzene, rotaļu biedrene. Kādam, kuram esmu visa pasaule.
Ticu, ka šī būs tā īstā diena, lai es mainītos vai vismaz censtos. Jo kad tad, ja ne tagad?
Un kam šodien tici Tu?
