Pretpolu saskari debesīs, kad «piedzimst zibens balts», var salīdzināt ar cilvēku izjūtu, pārliecības un arī apzinātas rīcības sadursmi tepat uz mūsu grēcīgās zemes. Par to jūlijā vedināja domāt ne tikai negantie pērkoni, bet arī kāds šķietams sīkums, ko vieni apjūsmoja, turpretī citos tas izraisīja sāpīgas atmiņas.Runa ir par Bauskas ģimnāzijas vestibilā atklāto piemiņas plāksni vienam no 13 bijušajiem šīs vidējās mācību iestādes direktoriem Kārlim Vītolam.Jautājumi vienMani likteņa biedri klubā «Rēta» nereti šķetināja sava mūža mezglotos pavedienus, kad jaunības pārgalvība un patriotisms jeb tēvzemes mīlestība un… nodevība viņus noveda līdz Baltijas kara apgabala Kara tribunālam 1951. gadā. Tur dāsni dāļāja sodus – no 25 gadiem stingra režīma labošanas darbu kolonijā līdz nāvessodam. Sirmie patrioti tad piesauca arī skolas direktora 1949. gadā ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Kārļa Vītola vārdu (ar iesauku Zevs). Jā, viņš bija personība, apgalvoja bijušie audzēkņi, bet ar ēnu, kuras izcelsmi vairs nav iespējams uzzināt, tikai minēt versijas.Kas viņš bija? Čekas uzticības persona vai gluži vienkārši drošības komitejas tīklos sapinies pavēļu izpildītājs? Bet varbūt tikai mīlēts skolotājs? Tieši viņa laikā 1950. gada jūnijā Bauskas vidusskolas izlaiduma dienā čeka arestēja septiņus abiturientus, bet pēc mēneša vēl piecus šīs pašas skolas absolventus, jau studentus…Dziļos komunistiskā režīma gadus piedzīvojušie un pārdzīvojušie pamatoti jautā – kā tas varēja būt, ka pēc divpadsmit «pretpadomju elementu», «tautas nodevēju», «šķiras ienaidnieku», «nacionālistu», vienas skolas absolventu aresta Kārlis Vītols palika direktora amatā? Kāpēc tāda čekas labvēlība pret mācību iestādes vadītāju, kurš bija pieļāvis rupjas ideoloģiskās audzināšanas kļūdas, izteikti nacionālistisku noskaņojumu skolā – vecāko klašu skolēnu nevēlēšanos iestāties komjaunatnē, Gunāra Zemtauta un citu atteikšanos parakstīt vēstules «mīļotajam Staļinam» utt.? Turklāt 1951. gadā neilgi pēc divpadsmit šīs skolas bijušo audzēkņu notiesāšanas Kārli Vītolu uzņēmuši komunistiskajā partijā. Varbūt vēsturniekiem ir vēl kāds šāda brīnuma piemērs no vistumšākajiem padomju okupācijas gadiem?Manas Lazdonas pamatskolas direktoru, vēlāk pazīstamo arheologu Jāni Graudoni tajos pašos pēckara gados par neglaimojošiem izteikumiem pionieru virzienā ne vien nometa no direktora amata, bet arī liedza turpināt strādāt skolā. Šīs tiesības viņam atjaunoja tikai pēc Staļina nāves.Pārvietos uz muzejuAr demokrātiskas sabiedrības pilsones tiesībām jautāju tagadējam ģimnāzijas direktoram Raimondam Žabovam, par kādiem nopelniem, viņaprāt, tieši Kārlis Vītols izpelnījies īpašu piemiņas zīmi, to novietojot nevis skolas muzejā, kas būtu loģiski, jo no vēstures annālēm neviens nav svītrojams, bet skolas vestibilā blakus ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotā skolotāja Kārļa Hammera piemiņas plāksnei? Atbilde bija gaužām vienkārša. Bijis 1952. gada absolventu parakstīts iesniegums un pavadošu dokumentu paciņa, lūdzot atļauju novietot piemiņas plāksni viņu mīļotajam skolotājam, par ko direktors bijis gandarīts, kā vienmēr, kad bijušie audzēkņi atceras savus skolotājus, pat vēl pēc 60 gadiem, kā tas bijis šoreiz. Vienas patiesības jau nekad nav, sacīja direktors.Kāda patiesība tomēr ir: divpa-dsmit jauniešu arests, piespriestais, izpildītais un izciestais sods, reabilitācija un atmiņas par K. Vītolu arī kā komunistiskās ideoloģijas aizstāvi un sargu (piespiedu kārtā vai aiz pārliecības?). Skolas izdotie raksturojumi ne vienam vien bijuši politiski graujoši, tie varēja nogriezt ceļu uz studijām, ja vien augstskolās nestrādātu Cilvēki.Jautājumu jautājums: kāpēc pēc tik daudziem gadiem, kad laiks jau bija pabalinājis atmiņas un sadziedējis rētas, tās vajadzēja uzplēst no jauna?Ģimnāzijas direktors Raimonds Žabovs apgalvoja, ka pastāvot noruna plāksni no vestibila pārvietot uz skolas muzeju, t. s., Plūdoņa namiņu pēc jaunā mācību gada pirmā semestra. Abu pušu sirdsmieram, manuprāt, pareizāk būtu to izdarīt tūlīt kopā ar vēl divpadsmit direktoru portretiem, kuri to patiešām pelnījuši.
