VITA KRIŠNAITE jau 17 gadu ir bērnudārza «Pasaulīte» audzinātāja. «Īsta bērnudārzniece,» viņa saka par sevi.
VITA KRIŠNAITE jau 17 gadu ir bērnudārza “Pasaulīte” audzinātāja. “Īsta bērnudārzniece,” viņa saka par sevi.
Vitai izdevies atrast īsto vietu. Audzinātāja ir gandarīta, ka spēj tik brīnišķīgi saprasties ar bērniem. Kā stāsta Vita, mazie cilvēkus jūt ar sirdi – jau pirmajā tikšanās reizē viņi vai nu tevi pieņem, vai arī ne. Audzinātāja joprojām arī pati apgūst zinības. Viņa saka: “Visu dzīvi mācos.” Līdz šim Vita ir ieguvusi augstāko izglītību pedagoģijā, sociālajā pedagoģijā. Tagad viņa izmanto Latvijas Universitātes kvalifikācijas celšanas programmu, lai iegūtu pirmsskolas skolotāja specialitāti.
Jau šopiektdien Vita teiks ardievas saviem 25 mazajiem kāpēcīšiem, kuri četros gados, kamēr bija audzinātājas ziņā, ir krietni paaugušies un apguvuši daudz jauna. Pašlaik viņi visi ļoti tiecas uz skolu. Pamazām tiek iemīta taciņa uz jauno mācību iestādi. Tikai tur vairs bērni neteiks tik ierasto mīļvārdiņu “audzīt”, bet lāgos pieaugušos uzrunāt uz “jūs”, un skolā audzinātājas kļūs par skolotājām.
Bezdelīgu bērni noteiktu laiku sēž ligzdā. Tad pēkšņi viņi ir prom un sāk citu dzīvi. Spārnus lidojumam vingrina arī bērnudārza beidzēji, kuri arvien ātrāk grib vērt skolas durvis, lai kļūtu pieaugušāki un patstāvīgāki. Cik stipri viņi būs, rādīs laiks.
Vai nav grūti šķirties no bērniem?
– Neapšaubāmi, ir grūti. Četrus gadus mēs bijām kopā. Pavisam mazi un nevarīgi viņi šeit ienāca. Mācījām pirmās pašapkalpošanās iemaņas – ēst, dzert, apģērbties. Šeit mazajiem vajadzēja pierast pie kolektīva un rēķināties ar to. Ir iepazīti bērnu stiķi un niķi. Novērtētas viņu dotības un spējas. Tagad mazie tiks nodoti skolas gaitām. Ik pa laikam kāds bijušais bērnudārznieks atnāk uz šejieni apraudzīt audzinātājas. Visi viņi vienmēr tik ļoti vēlas iet uz skolu, bet pēc tam, atnākot uz bērnudārzu, atzīst, ka te tomēr bijis labāk.
Runā, ka mūsdienās bērni, skatoties televīziju, spēlējot datorspēles, gūst daudz informācijas, bet rotaļājoties mazāk fantazē, taču šī spēja ir svarīga attīstībai.
– Dažkārt skumstam, ka nevaram nopirkt dārgas rotaļlietas un produktus. Jo vairāk bērns saņem visu gatavu, jo mazāk domā. Masu komunikācijas līdzekļi pasniedz viņam jau gatavu produktu – informāciju. Tāpēc mazajam pašam galva vairs nav jālauza. Jāuzsver arī vecāku aizņemtība un paviršība bērnu audzināšanā. Pēdējos gados arvien vairāk ir bērnu ar valodas traucējumiem. Atšķiras tie mazuļi, ar kuriem mājās tiek strādāts, kam netiek aizmirsta vakara šūpuļdziesma un pasaciņa, kas rosina iztēli un domāša nu. Taču mūsdienās vecākiem vieglāk ieslēgt televizoru, lai tas kalpotu vakara pasakas vietā.
Bērnudārzā mēģinām labot kļūdas. Rotaļājamies ar kastaņiem, zīlēm, pupiņām, veidojam rakstus un attēlus. Bērniem ir fantastiska izdoma un spējas. Lai gūtu labākus rezultātus, vecākiem jāsaprot, ka ar mazuli jānodarbojas arī mājās.
Vai tiesa, ka bērni tagad informāciju uztver aizvien sliktāk?
– Viņu uzmanību noturēt kļūst aizvien grūtāk. Varbūt tas ir informācijas pārbagātības dēļ.
Kā šajā laikā ir mainījušās audzināšanas metodes?
– Man patīk, ka nu var izvēlēties un apvienot dažādas audzināšanas metodes, agrāk bija vienots standarts. Tagad skatāmies, kā bērniņš jūtas, bet kādreiz bija jāizpilda programma neatkarīgi no tā, vai viņš ir nemierīgs, raudulīgs. Bērns ir personība – dažs kautrīgāks, cits bailīgāks. Katram ir tiesības pateikt: “Es nejūtos labi.” Visam jānotiek dabiski. Izglītojošā jomā strādājam, lai iemācītu lasītprasmi, rakstītprasmi un saklausīt dažādas skaņas.
Tagad mazuļi kļuvuši atraisītāki. Viņiem saistošs šķiet viss netradicionālais. Piemēram, mazie priekšroku dod sēdēšanai uz grīdas un savu krāsu fantāziju īstenošanai uz lielām, baltām papīra lapām. Taču tas nenotiek, kā parasti, ar otu, bet ar krāsu lāsītēm, kuras pēc tam ar salmiņu izpūš dažādās formās. Bērniem patīk arī tas, ka pusdienas laikā es vai otra audzinātāja Inese Leveika lasām priekšā pasakas. Jau no mazās grupiņas viņiem līdzi nākušas pasakas par Ansīti un Grietiņu, par Sarkangalvīti, par Īkstīti. Viņi ieklausās un arī paši stāsta interesantus stāstus.
Kādus materiālus izmantojat rotaļās?
– Pirmo reizi mazulim pārkāpjot bērnudārza slieksni trīs gadu vecumā, tik daudz jauna jāapgūst un jāizzina. Lai attīstītu pirkstu sīko muskulatūru, pārsvarā izmantojam dabas materiālus – graudus, akmentiņus, čiekuriņus, žagariņus, gliemežvākus. Jaunu prasmju apgūšana mums notiek rotaļājoties.
Vai šajos laikos bērnu vārdi ir mainījušies?
– Tagad cilvēkus ļoti daudz ietekmē televīzija. Daudzu mazuļu vārdi tik tiešām ir pārņemti no seriāliem. Otra tendence ir senlatviešu vārdu atgriešanās.
Vai audzinātājai jāsaglabā bērna īpašības?
– Jā, jāsaglabā spēja brīnīties, jābūt ieinteresētai. Man tas palīdz noturēt garīgu līdzsvaru.
***
Interesanti
Bērni runā:
– Audzīt, tur staigā ielas bērns! (Domāts bērns, kurš neapmeklē bērnudārzu.)
– Kas ir krupjē? Vai tas ir krupis, kurš saka “jē”?
– Es gulēju kā traka.
– Šodien nebūs krišņu. Pa radio teica.
***
iedokļi
– Bērni par audzinātāju:
Mārtiņš: “Viņa ir forša.”
Linda: “Laba, patīk, ka lasa pasakas.”
Eleonora: “Skaista, gudra, patīkama.”
Zigmārs: “Maiga, mīļa, saprotoša.”
– ZIGMĀRA MAMMA: “Audzinātāja teicami veic savu darbu. Ja Zigmārs par viņu nevienu reizi nav sūdzējies un ir apmierināts, tad uzskatu, ka savus pienākumus audzinātāja ir veikusi priekšzīmīgi.”
– LINDAS MAMMA: “Zinoša, ļoti atsaucīga audzinātāja. Pats galvenais, ka Lindai viņa ļoti patīk.”
– Daina Kadiševska, bērnudārza “Pasaulīte” vadītāja: “Pieredzējusi, precīza, klusa. Domāju, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kas zina, ko no dzīves vēlas iegūt. Ļoti mērķtiecīga. Saprot, kā lietas pasaulē grozās.”
